Marija māca mums cerību. Viņa pasludina: „No šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes.“ (Lk 1, 48) No cilvēciskā viedokļa raugoties — vai tad viņai bija kāds pamats uz ko tādu cerēt? Kas gan viņa bija sava laikmeta vīriešu un sieviešu acīs? Vecās Derības izcilās varones Judīte, Estere un Debora iemantoja neizmērojamu cilvēcisku godu jau šeit uz zemes — cilvēki viņām uzgavilēja un viņas cildināja. Savukārt Marijas tronis — tāpat kā viņas Dēlam — ir Krusts. Visu Jaunavas Marijas atlikušo dzīvi līdz pat brīdim, kad viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta Debesīs, vispārsteidzošākā mums šķiet tieši viņas klusā un nemanāmā klātbūtne. Svētais Lūkass, kurš Jaunavu Mariju labi pazina, atzīmē, ka viņa bija kopā ar pirmajiem mācekļiem viņu lūgšanā. Tā noslēdzās šīs zemes gaitas Tai, kurai vajadzēja tikt visas radības slavētai visā mūžībā.

Cik milzīga ir atšķirība starp mūsu Kundzes cerību un mūsu pašu nepacietību! Cik gan bieži mēs piesaucam Dievu, prasot no Viņa tūlītēju atalgojumu par kādu nieka labu darbiņu, ko esam paveikuši. Tiklīdz parādās pirmās grūtības, mēs sākam žēloties, un tik bieži nespējam palikt neatlaidīgi savos centienos un saglabāt dzīvu mūsu cerību. Kāpēc tā? Tāpēc, ka mums trūkst ticības. „Svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis“ (Lk 1, 45)