Viņa māca mūs mīlēt. Atcerieties to Svēto Rakstu vietu, kas stāsta kā Jēzus templī tika stādīts Kunga priekšā. Sirmgalvis Simeons „sacīja Marijai, Viņa Mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās. Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas.“ (Lk 2, 34-35) Marijas mīlestība uz cilvēkiem ir tik liela, ka arī viņā tāpat kā Kungā piepildās Kristus vārdi: „Nav nevienam lielākās mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.“ (Jņ 15, 13)

Ne velti pāvesti Mariju sauca par Co-Redemptrix — Līdzatpestītāju. „Tik pilnīgi vienota ar savu ciešanu pārņemto un mirstošo Dēlu, arī viņa cieta un gandrīz nomira; tik pilnīgā veidā cilvēku pestīšanas labā viņa atteicās no savām mātes tiesībām uz Dēlu un upurēja Viņu, cik vien tas bija viņas spēkos, lai gandarītu Dieva taisnīgumam, ka mēs pamatoti varam sacīt, ka viņa atpestīja cilvēci kopā ar Kristu.“ (Benedikts XV, Vēstule Inter sodalicia, 22—III—1918, ASS 10¹⁹¹⁹, 182.) Šī apziņa mums palīdz dziļāk izprast to brīdi mūsu Kunga Ciešanās, ko mēs nekad nevaram pagurt apcerēt: Stabat autem iuxta crucem Iesu mater eius (Jņ 19, 25) — „bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte.“

Jūs noteikti būsiet ievērojuši, kā dažas mātes, pamatotā lepnumā par saviem bērniem, steidzas būt tiem līdzās panākumu brīžos un kad tie saņem publisku atzinību. Taču ir arī tādas mātes, kas pat šajos brīžos paliek otrajā plānā — nepamanītas, mīlot klusībā. Tāds bija Jaunavas Marijas ceļš, un Jēzus to zināja.