Bet kaunpilnajā nāves brīdī, Jēzum piepildot Krusta Upuri, Marija bija līdzās, ar skumjām dzirdot kā „garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami, un sacīja: Tu, kas noplēs Dieva svētnīcu un to trijās dienās atkal uzcel, atpestī pats Sevi! Ja Tu esi Dieva Dēls, nokāp no krusta.“ (Mt 27, 39-40) Mūsu Kundze klausījās sava Dēla vārdos un vienojās ar Viņu ciešanās: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani atstāji?“ (Mt 27, 46) Ko gan viņa varēja darīt? Pilnībā saplūst ar sava Dēla atpestījošo mīlestību un upurēt Tēvam savas neizmērojamās sāpes, kas pāršķēla viņas bezvainīgo Sirdi kā ass un griezīgs zobens.

Viņa Mātes klusā, mīlošā klātbūtne Jēzum no jauna deva spēku. Marija nekliedza; viņa izmisīgi neskraidīja apkārt. Stabat — viņa stāvēja līdzās savam Dēlam. Jēzus raudzījās uz viņu un tad, uzlūkojot Jāni, sacīja: „Sieviet, lūk, tavs dēls! Pēc tam Viņš sacīja māceklim: Lūk, tava māte!“ (Jņ 19, 26-27) Jāņa personā Kristus uzticēja savai Mātei visus cilvēkus, un jo īpaši savus mācekļus: tos, kuri Viņam tic.

Baznīca dzied: Felix culpa. (Lieldienu vigīlijas Slavas himna Praeconium) — Laimīgā vaina, kas mums deva tik lielu un brīnišķīgu Pestītāju. Mēs varētu piebilst: „Laimīgā vaina, kuras dēļ mēs izpelnījāmies sev par Māti Vissvētāko Jaunavu Mariju.“ Tagad mēs varam justies droši, nekas vairs nevar mūs satraukt, jo mūsu Kundze — kronēta par debesu un zemes Karalieni — ir visvarena, aizlūdzot par mums pie Dieva. Jēzus nespēj neko atteikt savai Mātei, nedz arī mums, kas esam Viņa Mātes bērni.