Mūsu Māte

Bērni, īpaši, kad tie vēl ir mazi, mēdz no vecākiem daudz ko pieprasīt, turpretī par paklausību un saviem bērnu pienākumiem vecāku priekšā reti kad atceras. Kā bērniem mums ir tendence būt ļoti savtīgiem, bet mūsu mammām — kā jau iepriekš runājām — pret to nav nekādu nopietnu iebildumu, jo viņu sirdīs ir pietiekami daudz mīlestības, turklāt viņas mīl ar vislielāko, un īstāko mīlestību — to, kas sevi dāvā, pretī neko negaidot.

Tā tas ir arī ar Vissvētāko Jaunavu Mariju. Tomēr šodien — viņas Dieva Mātes svētkos — mums būtu sev jāpavaicā: Kā mēs godinām savu svēto Māti? Vai mūsu sirdij nav jāsaraujas sāpēs un nožēlā par to, ka neesam bijuši pret viņu pietiekami uzmanīgi un neesam veltījuši mūsu labajai Mātei to godu un slavu, kas viņai pienākas?

Atgriezīsimies vēlreiz pie mūsu ikdienas pieredzes — pie mūsu attiecībām ar māti laicīgajā dzīvē. Ko gan mātes visvairāk vēlas sagaidīt no saviem bērniem, kas ir viņu pašu miesa un asinis? Viņu karstākā vēlēšanās ir — lai tie atrastos viņu tuvumā. Kad bērni pieaug un tas vairs nav iespējams, viņas nepacietīgi gaida ziņas no viņiem; viņām rūp itin viss, kas ar tiem notiek — sākot ar nebūtiskākajām lietām, piemēram, visniecīgāko slimību, ar ko tie sasirguši, beidzot ar vissvarīgākajiem notikumiem.