Šādi cilvēki aizbarikādējas kopā ar savu brīvību. „Mana brīvība! Mana brīvība!“, viņi sauc. Viņiem tā ir, taču viņi to neizmanto. Viņi tīksminās par savu brīvību kā par māla elku, ko viņu apziņā izveidojusi pašu aprobežotā saprašana. Un tā ir brīvība? Kāds labums ir no šī dārguma, ja tas nenes sev līdzi nopietnas saistības, kas dotu virzību dzīvei. Šāda uzvedība ir pretrunā ar cilvēka personības dziļāko cieņu un cildenumu. Viņi (gan man, gan jums ir gadījies sastapt šādus cilvēkus) ir kļuvuši bezmērķīgi, bez skaidra ceļa, pa kuru šajā dzīvē doties, kā rezultātā viņi ļauj sevi vadīt bērnišķīgai iedomībai, egoistiskai augstprātībai un juteklībai.

Viņu brīvība kļūst neauglīga vai arī nes augļus, kas, pat no cilvēciskā viedokļa raugoties, ir smieklīgi. Ar cilvēku, kurš neizmanto savu brīvību, lai izvēlētos taisnīgu rīcības veidu, agri vai vēlu citi sāk manipulēt. Viņš vadīs slinku, parazītisku eksistenci un būs pakļauts citu cilvēku lēmumiem. Viņš ļaus, lai jebkādi vēji to dzenā šurpu turpu, un viņa vietā vienmēr izlems kāds cits. Lai arī savu rakstura, drosmes un godīguma trūkumu šādi cilvēki mēģina paslēpt aiz pastāvīgas pļāpāšanas un attaisnošanās aizsega, „tie ir kā vēja dzenāti bezūdens mākoņi, koki, kas rudenī bez augļiem, divkārt miruši, izrauti ar saknēm.“ (Jūd 1, 12)

„Neviens man neko neuzspiež“, viņš stūrgalvīgi atkārto. Neviens? To dara visi, jo, sargājot savu iluzoro brīvību, tu neuzdrošinies riskēt uzņemties atbildību par savas brīvās rīcības sekām. Tur, kur nav Dieva mīlestības, individuāla un atbildīga personiskās brīvības izmantošana kļūst neiespējama. Tur, neraugoties uz šķietami pretējo, cilvēks ik uz soļa tiek uz kaut ko piespiests. Neizlēmīgs un svārstīgs cilvēks ir kā plastilīns, kas atstāts apkārtējo apstākļu varā. Jebkurš un jebkas — it sevišķi viņa paša kaislības un grēka ievainotās dabas sliktākās tieksmes — var viņu mīcīt un veidot pēc savas iegribas.