Atcerieties līdzību par talentiem! Kalps, kurš saņēma vienu talentu, varēja to likt lietā tāpat kā viņa biedri. Viņš varēja pacensties izmantot to, kas viņam bija, lai tas nestu augļus. Bet tā vietā, ko šis kalps dara? Viņš ir noraizējies par to, ka var savu talentu nozaudēt. Labi. Un kādu risinājumu tas rod? Viņš aiziet un ierok to zemē! (sal. Mt 25, 18) Un viņa talents nenes augļus.

Neaizmirsīsim šo gadījumu, šī cilvēka slimīgās bailes godīgi izmantot savas spējas strādāt, savu prātu, gribu, visu sevi. Izskatās it kā šis nelaimīgais teiktu: „Es aprakšu un paslēpšu savu brīvību, toties tā būs drošībā!“ Taču tā nav. Viņš savu brīvību virza uz kaut ko ļoti noteiktu — uz nabadzīgu un neauglīgu sausumu. Šis cilvēks izdarīja izvēli, jo kaut kāda izvēle bija jāizdara, taču viņš izdarīja sliktu izvēli.

Nav nekā kļūdaināka kā pretnostatīt brīvību pašatdevei, jo pašatdeve nāk no brīvības. Piemēram, kad māte mīlestībā uz saviem bērniem uzupurējas, viņa ir izdarījusi savu izvēli; un jo lielāka ir mātes mīlestība, jo lielāka būs arī viņas brīvība. Ja viņas mīlestība būs liela, viņas brīvība nesīs daudz augļu. Viņas bērnu labums ir atkarīgs no šīs svētīgās brīvības, kas pārtop pašaizliedzībā, un no šīs svētīgās pašatdeves, kas ir pati brīvība.