Bet jūs varētu teikt: „Kad mēs beidzot būsim iemantojuši savas sirds mīlestību, mūsu meklējumi beigsies. Vai arī brīvība tad izzudīs?“ Varat būt droši, ka tieši tad tā būs vēl dzīvāka kā jebkad agrāk, jo mīlestība nesamierinās ar rutīnas pilnu pienākuma izpildi. Mīlestība nav savienojama ar garlaicību vai apātiju. Mīlēt — tas nozīmē no jauna katru dienu sākt ar tuvākmīlestības pilniem kalpošanas darbiem.

Es atkārtoju un vēlētos, kaut varētu to iegravēt dziļi jūsu sirdīs: brīvība un pašatdeve nav pretrunā viena otrai. Tās viena otru uztur. Savu brīvību dāvāt citam var vienīgi mīlestības dēļ; nevaru iedomāties nevienu citu iemeslu, lai no tās atteiktos. Un es nespēlējos ar vārdiem. Kad cilvēki sevi brīvi dāvā citiem, ikvienā šādā pašatdeves brīdī brīvība atjauno viņu mīlestību; tikt atjaunotam šādā veidā nozīmē vienmēr būt jaunam, dāsnam, ar augstiem ideāliem un gatavam uz lieliem upuriem. Atceros cik priecīgs biju, kad uzzināju, ka portugāļu valodā jauniešus sauc par osnovos — „jaunajiem“. Tieši tādi viņi ir. Es jums to stāstu tādēļ, ka, lai arī man jau daudz gadu aiz muguras, ikreiz, kad pie altāra lūdzu Dievu, kas man piešķir prieka pilnu sajūsmu (sal. Ps 43⁴², 4), es jūtos jauns un zinu, ka, ja vien palikšu uzticīgs savam Dievam, Mīlestība mani nepārtraukti spēcinās un mana jaunība atjaunosies kā ērglim. (sal. Ps 103¹⁰², 5)

Brīvības mīlestības mūs saista. Vienīgi lepnība šādas saites uztver kā smagas važas. Patiesa pazemība, kādu mums māca Tas, kurš ir lēnprātīgs un pazemīgu sirdi, rāda, ka Viņa jūgs ir maigs un nasta — viegla. (sal. Mt 11, 29-30) Viņa jūgs ir brīvība, mīlestība un vienotība; Viņa jūgs ir dzīvība, kuru Viņš mums ieguva pie Krusta.