Apziņu brīvība

Visus šos gadus, kopš kalpoju kā priesteris un… - nē, nevis sludinu, bet drīzāk gan - izkliedzu savu mīlestību uz personisko brīvību, es pamanu, ka daži cilvēki uz to reaģē ar neuzticību, it kā ar aizdomām, ka, aizstāvot brīvību, es kaut kādā veidā varētu apdraudēt ticību. Šie mazdūšīgie cilvēki var nomierināties. Ticību var apdraudēt vienīgi nepareizi izprasta brīvība - bezmērķīga brīvība bez jebkādiem objektīviem principiem un likumiem, bez atbildības. Vārdu sakot — patvaļība. Diemžēl tieši to daži aizstāv, taču šīs pretenzijas uz visatļautību ir tas, kas patiesi apdraud ticību.

Tāpēc nebūtu pareizi runāt par apziņas brīvību, lai tādējādi no morālā viedokļa it kā attaisnotu tos, kas noraida Dievu. Jau redzējām, ka mums ir iespēja pretoties Dieva pestīšanas nodomiem. Mēs to varam, bet mums nevajadzētu to darīt. Ja kāds apzināti ieņemtu šādu nostāju, viņš grēkotu pret pirmo un vissvarīgāko bausli: „Tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds.“ (At 6, 5)

Es ar visiem spēkiem aizstāvu apziņu brīvību (Leons XIII, Enc. Libertas praestantissimum, 20—VI—1888, ASS 20¹⁸⁸⁸, 606.), kas paredz, ka neviens nav tiesīgs aizliegt radībai pielūgt Dievu. Cilvēka dabiskās slāpes pēc patiesības ir jāciena. Meklēt Dievu, Viņu iepazīt un pielūgt ir ļoti nopietns ikviena cilvēka pienākums, tomēr nevienam virs zemes nav ļauts uzspiest savam tuvākajam praktizēt ticību, kuras viņam nav; gluži tāpat kā nevienam nav tiesību kaitēt tiem, kuri no Dieva šo ticību ir saņēmuši.