Mūsu Māte — Svētā Baznīca — vienmēr ir iestājusies par brīvību un allaž noraidījusi jebkāda veida fatālismu gan tā senākajās, gan mūsdienu izpausmēs. Baznīca ir norādījusi, ka ikviena dvēsele pati ir atbildīga par savu likteni — vai nu labu, vai ļaunu: „Un tie, kuri ir bijuši uzticīgi labajai gribai, ieiet mūžīgajā dzīvē; tie, kuri ir darījuši ļaunu — mūžīgajā ugunī.“ (Simbols Quicumque) Uz mums arvien atstāj iespaidu šī tev un man — mums visiem dāvātā neaptveramā rīcībspēja, kas vienlaicīgi arī atklāj mūsu stāvokļa cildenumu. „Tātad patiesība ir tāda, ka grēks ir brīvprātīgi izdarīts ļaunums, kas nekādā ziņā nebūtu grēks, ja tā pirmsākumi nebūtu meklējami mūsu gribā. Šis apgalvojums ir tik acīmredzami neapstrīdams, ka par to vienisprātis ir gan tie nedaudzie gudrie cilvēki, gan daudzie muļķi, kas dzīvo uz zemes.“ (Sv. Augustīns, De vera religione, 14, 27 (PL 34, 133)

Pateicībā es vēlreiz paceļu savu sirdi uz Dievu, manu Kungu, jo nekas Viņam nebūtu varējis liegt mūs radīt nevainojamus; tādus, kas neatlaidīgi tiecas uz labo, tomēr „Viņš uzskatīja, ka labākie kalpi ir tie, kuri kalpo brīvprātīgi.“ (Sv. Augustīns, Ibidem (PL 34, 134) Cik gan liela ir mūsu Tēva mīlestība un žēlsirdība! Kad vien iedomājos par šīm mīlestības neprātībām, ko Viņš darījis savu bērnu dēļ, vēlos kaut man būtu tūkstoš mēles, tūkstoš sirdis un vēl vairāk, lai varētu ar tām pastāvīgi slavēt Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto Garu. Tikai padomājiet — Visvarenais, kurš savā apredzībā valda pār visu Visumu, nevēlas kalpus, kas ir piespiesti kalpot; Viņš vēlas bērnus, kuri ir brīvi. Lai gan mūsu pirmvecāku grēkā krišanas dēļ mēs piedzimstam proni ad peccatum — ar noslieci grēkot —, Viņš ir ielicis ikviena cilvēka dvēselē sava bezgalīgā saprāta dzirksti, tieksmi uz labo un ilgas pēc mūžīgā miera. Viņš palīdz mums saprast, ka patiesību, laimi un brīvību mēs sasniegsim tad, ja centīsimies, lai mūsu sirdīs sadīgtu šī mūžīgās dzīves sēkla.