Radības rokās ir tiesības pateikt Dievam „nē“, noraidot šo jaunās un galīgās laimes avotu. Tomēr tas, kurš tā rīkojas, pārstāj būt dēls un kļūst par vergu. „Ikvienas lietas būtība slēpjas tās dabā. Tādēļ, ja tā meklē kaut ko, kas tās dabai ir svešs, tā nerīkojas saskaņā ar savas esamības veidu, bet pēc sveša impulsa, un tas nozīmē rīkoties verdziskā veidā. Cilvēks pēc savas dabas ir saprātīga būtne. Kad viņš rīkojas saskaņā ar prātu, turpina virzību atbilstoši savai būtībai un tas ir raksturīgi brīvībai. Kad viņš grēko, viņš rīkojas pretēji saprātam un ļauj sevi vadīt citam impulsam; viņš ir iesprostots citu nospraustās robežās, un tāpēc ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs (Jņ 8, 34).“ (Sv. Akvīnas Toms, Super Evangelium S.Ioannis lectura, cap. VIII, lect. IV, 1204 (ed. Marietti, Torino, 1952)

Ļaujiet man vēl pakavēties pie šīs domas. Mēs to ļoti labi redzam gan sevī, gan arī citos, ka nav neviena cilvēka, kas pilnībā varētu izvairīties no jebkāda veida verdzības. Daži zemojas naudas priekšā; citi pielūdz varu; citi — relatīvo mieru, ko dod skepticisms, un ir arī tādi, kas savu zelta teļu atrod juteklībā. Tas pats notiek arī ar cildenām nodarbēm. Mēs veltām pūles saviem darba pienākumiem, kādam lielākam vai mazākam pasākumam, kurā esam iesaistīti, zinātniskajam darbam, mākslai, literatūrai vai kādām garīgām nodarbēm. It visur, kur vien cilvēks nevairās no pašatdeves, neatlaidības un patiesas aizrautības, veicot kādu uzdevumu, viņš savā ziņā kļūst par tā kalpu, un tomēr viņš tam nododas priecīgi, strādājot, lai tas tiktu izpildīts.