Kalpošana pret kalpošanu. Ja mums jebkurā gadījumā ir jākalpo — vienalga vai mums tas patīk vai nē — tāds ir mūsu kā cilvēku liktenis, nav nekā labāka kā zināt, ka esam Dieva kalpi Mīlestības dēļ. Brīdī, kad to atzīstam, mēs pārstājam būt kalpi un kļūstam par draugiem, par bērniem. Mēs atklājam, ka pildām visus godīga cilvēka ikdienas dzīves pienākumus ar tādu pašu aizrautību un centību kā pārējie, taču atšķirība ir tā, ka to darām ar dziļu mieru sirdī; ar prieku un nosvērtību, ko nezaudējam arī sastopoties ar grūtībām, jo savu cerību nebalstām uz pārejošām lietām, bet gan uz to, kas ir mūžīgs „Mēs neesam kalpones, bet svabadās bērni.“ (sal. Gal 4, 31)

No kurienes nāk mūsu brīvība? Tā nāk no Kristus, mūsu Kunga. Tā ir brīvība, ar ko Viņš mūs ir atpircis. Tādēļ Jēzus māca: „Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.“ (Jņ 8, 36) Mums kristiešiem nav nevienam jālūdz, lai mums izskaidrotu šīs dāvanas patieso nozīmi, jo vienīgā brīvība, kas var glābt cilvēku, ir kristīgā brīvība.

Man patīk runāt par brīvību kā piedzīvojumu, jo tas ir veids kā norit mūsu dzīve. Es uzstāju, ka mēs bērnu brīvībā un nevis kā vergi ejam pa to ceļu, ko mūsu Kungs ir paredzējis ikvienam no mums. Izbaudīsim savu rīcības brīvību kā Dieva dāvanu.

Es izvēlos Dievu brīvi, tādēļ, ka es to gribu, bez jebkāda veida piespiešanas. Un es apņemos kalpot — pārvērst visu savu dzīvi kalpošanā līdzcilvēkiem — mīlestības dēļ uz manu Kungu Jēzu. Tieši šī brīvība liek man izsaukties, ka nekas virs zemes nevar mani šķirt no Kristus mīlestības. (sal. Rom 8, 38-39)