Līdzībā par kāzu mielastu, nama kungam uzzinot, ka daži viesi ir noraidījuši viņa ielūgumu aizbildinoties ar sadomātām atrunām, viņš saka savam kalpam: „Ej uz lielceļiem un sētmalām un spied visus — compelleintrare — nākt iekšā“. (Lk 14, 23) Vai tad tā nav piespiešana, vardarbīga rīcība pret ikviena cilvēka sirdsapziņas likumīgo brīvību?

Ja meditēsim Evaņģēliju un rūpīgi pārdomāsim Jēzus mācības, mēs nesauksim šīs nama kunga pavēles par piespiešanu. Pievērsiet uzmanību, cik lēnprātīgi Kristus vienmēr aicina: „Ja tu vēlies būt pilnīgs… Ja kāds vēlas Man sekot…“ Viņa compelleintrare neietver sevī vardarbību — nedz fizisku, nedz arī morālu. Drīzāk tas atspoguļo kristīgā piemēra pievilcības spēku, kas savukārt atklāj Dieva spēka iedarbību: „Skatieties, kā Tēvs pievelk. Viņš priecājas par mācību nevis uzspiež cilvēkiem tās nepieciešamību. Tā Viņš cilvēkus pievelk pie sevis.“ (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 26, 7 (PL 35, 1610))

Pēc tam, kad esam varējuši ieelpot šo brīvības smaržu, mēs skaidri saprotam, ka ļaunums paverdzina, nevis atbrīvo. „Tas, kurš grēko pret Dievu, saglabā savas gribas brīvību tādā ziņā, ka viņš ir brīvs no piespiešanas, bet viņš to ir pazaudējis, jo vairs nav brīvs no vainas.“ (Sv. Akvīnas Toms, Ibidem) Šāds cilvēks var apgalvot, ka ir rīkojies saskaņā ar saviem uzskatiem, taču šo attaisnošanos viņš nespēs paust patiesās brīvības balsī, jo viņš ir kļuvis savas izvēles vergs. Bet viņš ir izdarījis sliktu izvēli — izvēlējies novērsties no Dieva, un šī izvēle nesniedz brīvību.