Atkārtoju vēlreiz: es nepieņemu nevienu citu kalpību kā vien kalpošanu Dieva Mīlestībai. Jo reliģija, kā jau citkārt to esmu jums teicis, ir cilvēku lielākā sacelšanās; to sacelšanās, kuri nevēlas dzīvot kā dzīvnieki; kuri nepaliek mierā, kamēr neiepazīst savu Radītāju un nepiedzīvo tuvas attiecības ar Viņu. Es gribu, lai jūs būtu dumpinieki — brīvi un nesaistīti, jo vēlos — Kristus vēlas — mūs redzēt kā Dieva bērnus. Verdzība vai Dieva bērnu stāvoklis — tā ir mūsu dzīves lielā dilemma. Vai nu Dieva bērni, vai lepnības, jutekliskuma un tā mokpilnā egoisma, kurā, šķiet, sapinušās tik daudzas dvēseles, vergi.

Dieva Mīlestība iezīmē patiesības, taisnīguma un labestības ceļu. Kad sadūšojamies pateikt Kungam: „Mana brīvība ir Tev“, mēs atklājam, ka tiekam atraisīti no daudzām važām, kas mūs saistīja pie nenozīmīgām lietām, bezjēdzīgām rūpēm vai sīkām ambīcijām. Tad mūsu brīvība, kas ir nenovērtējams dārgums, brīnišķīga pērle, ko būtu traģiski nomest cūkām priekšā (sal. Mt 7, 6), tiks pilnībā izmantota, lai mācītos darīt labu. (sal. Is 1, 17)

Tā ir Dieva bērnu brīnišķīgā brīvība. Kristieši, kuri ļaujas iebaidīties, jūtas neveikli vai kļūst skaudīgi, kad saskaras ar to cilvēku izlaidīgo uzvedību, kuri nav pieņēmuši Dieva Vārdu, parāda, ka viņiem ir ļoti nožēlojama izpratne par mūsu ticību. Ja mēs patiesi izpildīsim Kristus likumu — tas ir, ja mēs centīsimies to izpildīt, jo mums ne vienmēr tas pilnībā izdosies,— atklāsim, ka esam apveltīti ar brīnišķīgu gara cildenumu, kam nav nepieciešams kaut kur citur meklēt cilvēka cieņas patieso nozīmi.

Mūsu ticība nekādā veidā nav apgrūtinājums vai ierobežojums. Cik gan tā būtu nabadzīga izpratne par kristietību, ja kāds tā domātu! Kad izvēlamies Dievu, mēs neko nezaudējam, bet iegūstam visu. Tas, kurš uz savas dvēseles rēķina „savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.“ (Mt 10, 39)

Mēs esam izvilkuši laimīgo lozi, ieguvuši galveno balvu. Ja kādreiz kaut kas mūs kavē to skaidri saskatīt, ir jāielūkojas savā dvēselē. Iespējams atklāsim, ka mūsu ticība ir vāja, mums tikpat kā nav personiska kontakta ar Dievu un mūsu lūgšanas dzīve ir kļuvusi nabadzīgāka. Mums jālūdz Kungs — caur Viņa Mātes, kas ir arī mūsu Māte, aizbildniecību —, lai Viņš mūsos vairotu savu mīlestību un lai Viņš mums dotu izbaudīt savas klātbūtnes saldmi, jo vienīgi mīlot mēs patiesi sasniegsim vispilnīgāko brīvību — tādu brīvību, kas liek vēlēties nekad un ne mūžam nešķirties no mūsu mīlestības.