Mērķis, uz ko es jums norādu, vai drīzāk, uz ko Dievs mūs visus aicina, nav mirāža un nesasniedzams ideāls. Es varētu jums minēt daudzus konkrētus piemērus — no parastu vīriešu un sieviešu, līdzīgu tev un man, dzīves, kuri savā ceļā ir sastapuši Jēzu, kas iet garām quasi in occulto (Jņ 7, 10) — it kā slepeni šķietami visikdienišķākajās dzīves krustcelēs, un ir nolēmuši Viņam sekot, ar mīlestību apskaujot savu ikdienas krustu. Mūsu laikmetā — vispārējas sabrukšanas, kompromisu un bezcerības, kā arī izlaidības un anarhijas laikmetā —, manuprāt, ir svarīgāk kā jebkad agrāk balstīties uz vienkāršo, bet dziļo iekšējo pārliecību, kas manā dvēselē nostiprinājusies jau kopš tā laika, kad uzsāku savu priestera kalpojumu, un ko vienmēr esmu dedzīgi vēlējies pavēstīt visai cilvēcei: „šīs pasaules krīzes ir svēto krīzes“.