Mūsu Kunga pazemība bija vēl viens trieciens tiem, kuri pavadīja savu dzīvi, domājot tikai par sevi. Šeit Romā, — es bieži esmu to stāstījis un, iespējams, jūs jau būsiet mani dzirdējuši par to runājam, — zem šīm drupās pārvērstajām arkām, triumfa gājienā mēdza maršēt imperatori un ģenerāļi — pašapmierināti, augstprātīgi un lepnības pilni. Un, kad viņi nonāca zem šiem arhitektūras pieminekļiem, viņiem vajadzēja noliekt savas galvas, baidoties pret velvētajām ejām atdauzīt savas majestātiskās pieres. Tomēr Kristus, kurš ir pazemīgs, nesaka: jūs atzīs par Maniem mācekļiem, ja būsiet pieticīgi un pazemīgi.

Es gribētu jums palīdzēt saprast, ka arī pēc divdesmit gadsimtiem Mācītāja bauslis ir tikpat pārsteidzoši jauns kā toreiz. Tas ir kā ieteikuma vēstule, kas apliecina, ka māceklis patiesi ir Dieva bērns. Kopš kļuvu par priesteri, esmu to ļoti bieži sludinājis. Diemžēl tik daudziem cilvēkiem šis bauslis turpina būt jauns, jo viņi nekad vai gandrīz nekad nav centušies to īstenot dzīvē. Ir skumji to sacīt, bet tā ir taisnība. Tomēr Mesijas sacītais ir nepārprotami skaidrs. Viņš vienreiz par visām reizēm uzsver: „No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.“ (Jņ 13, 34-35) Tieši tāpēc jūtu pastāvīgu vajadzību cilvēkiem atgādināt šos mūsu Kunga vārdus. Svētais Pāvils piebilst: „Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu!“ (Gal 6, 1-2) Padomā par tiem brīžiem, ko esi velti izniekojis, iespējams, nepamatoti atrunājoties ar to, ka laika taču ir diezgan. Tev līdzās ir tik daudz brāļu, draugu, kas ir pārslogoti ar darbu! Palīdzi viņiem neuzbāzīgi, laipni, ar smaidu uz lūpām, tā, lai viņi tikpat kā neapjaustu, ka to dari viņu labā. Tādējādi viņiem nebūs īpaši tev jāpateicas, jo tavas tuvākmīlestības smalkjūtīgums darīs tavu palīdzību nemanāmu.

Vieglprātīgās jaunavas, nabadzītes, ar saviem izdzisušajiem lukturiem droši vien taisnojās, sakot, ka viņām nebija neviena brīva brīža. Savukārt strādniekiem tirgus laukumā, šķiet, brīva ir lielākā dienas daļa, ko viņi pavada dīkdienībā, jo nejūt ne mazāko pienākumu veikt kādu noderīgu kalpojumu — neraugoties uz to, ka Kungs jau no pašas pirmās stundas viņus neatlaidīgi meklē. Kad Jēzus mūs aicinās kalpot, neatteiksimies, atsauksimies un izcietīsim dienas nastu un karstumu (sal. Mt 20, 12) mīlestības dēļ, un tad nasta vairs nebūs nasta.