No jauna gribu atgādināt, ka mums nav atlicis daudz laika, tempusbreveest - laiks ir īss (1Kor 7, 29), jo dzīve uz zemes ir īsa, taču, ņemot vērā līdzekļus, kas ir mūsu rīcībā, mums papildus nav nepieciešams nekas vairāk kā vien labā griba izmantot Dieva dāvātās iespējas. No brīža, kad mūsu Kungs ienāca šajā pasaulē, mums un visiem cilvēkiem sākās „vislabvēlīgākais laiks (...), pestīšanas diena.“ (sal. 2 Kor 6, 2) Lai mūsu Dievam Tēvam nekad nevajadzētu mums izteikt pārmetumu, ko Viņš reiz jau izteica ar pravieša Jeremija muti: „Pat stārķis apakš debess zina savu laiku, un ūbele un bezdelīga, un dzērve ietur savu atnākšanas laiku, bet Mana tauta nepazīst tā Kunga tiesas kārtību!“ (Jer 8, 7)

Nav sliktu vai nepiemērotu dienu. Visas dienas ir labas, lai kalpotu Dievam. Dienas kļūst sliktas vienīgi tad, kad cilvēki tās sabojā ar savu ticības trūkumu, savu slinkumu un bezdarbību, kas viņiem traucē strādāt kopā ar Dievu un Dievam. „Es slavēšu to Kungu vienmēr.“ (Ps 34, 2) Laiks ir bagātība, kas aizplūst. Tas aizplūst no mums, izslīdot caur pirkstiem kā ūdens caur kalnu klintīm. Vakardiena ir pagājusi un arī šodiena paiet. Rītdiena drīz vien kļūs par vēl vienu vakardienu. Mūsu dzīve ir tik īsa. Bet cik gan daudz šajā īsajā laika sprīdī iespējams izdarīt Dieva mīlestības dēļ!

Mums nelīdzēs nekādas attaisnošanās. Kungs ar mums ir bijis ļoti augstsirdīgs; Viņš mūs ir pacietīgi pamācījis. Viņš ir izskaidrojis savu mācību ar līdzību palīdzību un nenogurstoši uz mums runājis. Tāpat kā Filipam arī ikvienam no mums Viņš varētu vaicāt: „Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis?“ (Jņ 14, 9) Tagad ir pienācis laiks patiešām sākt strādāt, lietderīgi izmantojot ikvienu dienas mirkli, priecīgi un labprātīgi panesot dienas nastu un karstumu. (sal. Mt 20, 12)