Šodien mūsu lūgšanas augļiem vajadzētu būt pārliecībai, ka mūsu ceļš šeit virs zemes — visos laikos un jebkuros apstākļos — ir jāveltī Dievam; ka tas ir godības dārgums, Debesu valstības priekšnojauta; kaut kas brīnišķīgs, kas mums ir uzticēts, lai to atbildīgi pārvaldām, sniedzot norēķinu gan cilvēkiem, gan Dievam. Lai to izdarītu mums nav nepieciešams mainīt savu dzīvesveidu. Tieši pasaules vidū mēs varam svētdarīt savu profesiju vai amatu, savu mājas dzīvi un sabiedriskās dzīves norises — visas tās lietas, kam šķietami ir tikai laicīgs raksturs.

Kad divdesmit sešu gadu vecumā visā pilnībā sapratu, ka man jākalpo mūsu Kungam caur Opus Dei, es no visas sirds lūdzu Dievu dāvāt man astoņdesmit gadus veca vīra briedumu. Ar iesācējam raksturīgo bērnišķīgo naivumu un vienkāršību es lūdzu Dievu dot man nobrieduša vīra saprašanu, lai prastu izmantot man doto laiku un iemācītos kā vislabāk pavadīt ikkatru minūti, kalpojot Viņam. Mūsu Kungs māk dāvāt šādas bagātības. Varbūt pienāks laiks, kad tu un es varēsim teikt: „Es esmu gudrāks nekā vecie, jo es turu Tavas pavēles.“ (Ps 119, 100) Jaunība nebūt nenozīmē vieglprātību, gluži tāpat kā sirmi mati vēl neliecina par apdomību un gudrību.

Iesim kopā pie Marijas, Kristus Mātes. Tu, kas esi mūsu Māte un esi redzējusi Jēzu uzaugam un labi izmantojam laiku, ko Viņš pavadīja starp cilvēkiem, māci man vadīt manas dienas, kalpojot Baznīcai un visām dvēselēm. Mana labā Māte, māci man, kad vien tas ir nepieciešams, saklausīt sirds dziļumos kā maigu pārmetumu atgādinājumu, ka mans laiks nepieder vis man, bet gan mūsu Tēvam, kas ir Debesīs.