Daudzi cilvēki uzsāk darbu, bet tikai daži to pabeidz. Mums, kas cenšamies rīkoties kā Dieva bērni, ir jābūt šo dažu starpā. Atcerieties, ka vienīgi labi izdarīts un ar mīlestību līdz galam pabeigts darbs pelna Kunga uzslavu, kas ir atrodama Svētajos Rakstos: „Labāks ir kādas lietas gals nekā tās sākums.“ (Sak 7, 8)

Iespējams, būsiet šo stāstu kādreiz no manis jau dzirdējuši, taču tik un tā gribu jums to vēlreiz atgādināt, jo tas ir ļoti spilgts un pamācošs. Reiz Romas Rituālē meklēju lūgšanu, lai svētītu celtnes pēdējā — nenoliedzami vissvarīgākā — akmens iemūrēšanu, jo tas simboliski norāda uz smago darbu, ko ieguldījuši tie daudzie cilvēki, kas ilgus gadus neatlaidīgi strādājuši pie celtnes būvniecības. Sev par pārsteigumu atklāju, ka šādas lūgšanas nav, un man vajadzēja iztikt ar benedictioadomnia — vispārējo svētību. Jāsaka, ka pirmajā brīdī es nespēju noticēt, ka Rituālē ir šāda nepilnība, un ilgu laiku pavadīju, pārlūkojot saturu, tomēr beigās tā arī neatradu meklēto.

Daudzi kristieši ir zaudējuši izpratni par to, ka dzīves vienotība, ko Dievs sagaida no saviem bērniem, pieprasa, lai ikdienas darbs, kam jātop svētdarītam, tiktu izpildīts ar rūpību līdz pat vissīkākajai detaļai.

Mēs nevaram Kungam piedāvāt kaut ko, kas mūsu cilvēcisko robežu ietvaros nebūtu pilnīgs. Darbam, ko upurējam Dievam, vajag būt nevainojamam un paveiktam cik vien iespējams rūpīgi pat vismazākajos sīkumos, jo paviršs darbs Dievam nav tīkams. Svētie Raksti mūs brīdina, ka nedrīkstam piedāvāt neko, kas ir nepilnīgs, „jo tas nebūs patīkams“. (Lev 22, 20) Tādēļ darbam, ko ikviens veicam; nodarbēm, kas paņem mūsu laiku un spēkus, jākļūst par cienīgu upuri mūsu Radītājam. Tam jābūt operatioDei — Dieva darbam, darbam, kas tiek veikts Dieva godam: vārdu sakot, tam jābūt nevainojamam, līdz galam labi izdarītam.