Josemaría Escrivá Obras
59

Es jūs brīdinu (un tā nav lielīšanās), ka uzreiz pamanu, ja runāju ar cilvēku, kam mani vārdi ir pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, vai arī neatstāj uz viņu nekādu lielo iespaidu. Ļaujiet man būt no sirds atklātam ar jums, lai es varētu pateikties Dievam kopā ar jums. Kad 1928. gadā sapratu, ko mūsu Kungs vēlas no manis, es nekavējoties ķēros pie darba. Tajā laikā (Paldies Tev, mans Dievs, jo man bija iespēja daudz ciest un daudz mīlēt!) bija cilvēki, kas mani uzskatīja par jukušu. Daži līdzjūtīgi dēvēja mani par sapņotāju, kas tiecas pēc neīstenojamiem un nesasniedzamiem ideāliem. Neraugoties uz to visu un arī uz maniem paša trūkumiem, es devos uz priekšu, nezaudējot drosmi. Un tā kā šis “projekts” nebija mans darbs, tas, sastopoties ar grūtībām, vienmēr rada tām risinājumu, un šodien Opus Dei ir izplatījies visā pasaulē no ziemeļpola līdz dienvidpolam un daudziem cilvēkiem liekas pilnīgi dabisks un saprotams, jo mūsu Kungs parūpējās, lai tajā būtu skaidri redzama Viņa roka.

Tikko teicu, ka man ir nepieciešams pārmīt ar cilvēku vien pāris vārdu, lai varētu pateikt, vai viņš mani saprot, vai nē. Es neesmu kā vista, kas sēž savā ligzdā, kamēr kāda nezināma roka tajā ieliek pīles olu. Dienas paiet un viņa attopas tikai tad, kad cālēni jau izšķīlušies un starp tiem tā ierauga pūkaino radībiņu, kas neveikli gāzelējas no vienas kājas uz otru. Tikai tad viņa saprot, ka šis nav viņas pašas bērns, un lai kā arī nopūlētos, tas nekad neiemācīsies čiepstēt. Es nekad ne pret vienu neesmu izturējies slikti, arī ne pret tiem, kas novērsās no manis; arī ne tad, kad mana vēlēšanās palīdzēt tika atmaksāta ar nekaunību. Tādēļ tolaik, ap 1939. gadu, manu uzmanību piesaistīja kāds uzraksts uz ēkas, kur es vadīju rekolekcijas dažiem augstskolas studentiem. Tur bija rakstīts: “Lai katrs ceļinieks iet savu ceļu.” Tas bija ļoti labs padoms.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais