Josemaría Escrivá Obras
63

Es nerunāju par iedomātiem ideāliem, bet gan par ļoti konkrētu realitāti, kas ir ārkārtīgi svarīga un spēj pārveidot pilnīgi pagānisku un Dieva prasībām naidīgi noskaņotu vidi, kā tas notika mūsu pestīšanas laikmeta iesākumā. Izjūtiet šos tā laika nezināma autora vārdus, kas mūsu aicinājuma lielumu izsaka šādi: kristieši “pasaulei ir tas pats, kas dvēsele ķermenim. Viņi dzīvo pasaulē, bet nav pasaulīgi, tāpat kā dvēsele atrodas ķermenī, bet nav veidota no miesas. Viņi dzīvo katrā ciemā un pilsētā tāpat kā dvēsele atrodas katrā ķermeņa daļā. Viņi strādā iekšienē un paliek nepamanīti, tāpat kā tas atbilst dvēseles būtībai... Viņi dzīvo kā svētceļnieki starp iznīcīgām lietām, skatienu vēršot uz nemirstību debesīs, tāpat kā nemirstīgā dvēsele tagad mājo iznīcīgā mājoklī. Viņu skaits pieaug vajāšanu laikā, tāpat kā dvēseles skaistums vairojas mortifikācijā... Un kristiešiem nav tiesību pamest savu misiju pasaulē, tāpat kā dvēsele nedrīkst sevi brīvprātīgi šķirt no ķermeņa.” (Epistola ad Diognetum, 6 (PG 2, 1175)

Tādēļ, ja mēs izturētos nevērīgi pret laicīgām lietām, mēs atrastos uz nepareizā ceļa, jo Kungs mūs gaida arī tur. Varat būt pārliecināti, ka mums jātuvojas Dievam tieši caur ikdienas dzīves notikumiem, ko iepriekš noteikusi vai pieļāvusi dievišķās Providences bezgalīgā gudrība. Taču mēs nesasniegsim šo mērķi, ja necentīsimies labi pabeigt savu darbu; ja neuzturēsim dzīvu to cilvēcisko un pārdabisko aizrautību un centību, ar kādu šo darbu uzsākām; ja nebūsim vislabākie, vai, ja tas iespējams, (un domāju, ka, ja vien to patiešām vēlamies, tas ir iespējams) labākie no labākajiem. Mums tas izdosies, ja izmantosim visus godīgos cilvēciskos un arī pārdabiskos līdzekļus, kas nepieciešami, lai mūsu Kungam veltītu meistarīgi paveiktu, filigrānu, līdz galam pabeigtu darbu.

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais