„Pārliecināti, ka Dievu var atrast it visur, mēs aparam savus laukus, slavējot Kungu, burājam jūrās un nodarbojamies ar visiem citiem amatiem, dziedot par Viņa žēlsirdību.“ (Sv. Klements no Aleksandrijas, Stromata, 7, 7 (PG 9, 451)) Tādā veidā mēs vienmēr būsim vienoti ar Dievu. Pat brīžos, kad jutīsieties vieni un pamesti, tālu no savas ierastās vides — kā šie puiši tranšejās — jūs dzīvosiet mūsu Kungā, pateicoties savam darbam, ko darīsiet nepagurstoši un centīgi un ko būsiet iemācījušies pārvērst lūgšanā, jo to uzsāksiet un pabeigsiet Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara klātbūtnē.

Bet neaizmirstiet arī, ka dzīvojat līdzās cilvēkiem, kuri no jums — personīgi no tevis! — sagaida kristīgu liecību. Tādēļ, no cilvēciskā viedokļa raugoties, mums ir jāstrādā tā, lai vēlāk, kad tie, kas mūs pazīst un mīl, skatīsies uz mūsu darbu, mums nebūtu jāpiedzīvo kauns, nedz arī lai viņiem, to redzot, būtu jāsarkst. Ja strādāsiet saskaņā ar šo garu, ko cenšos jums mācīt, jūs neapkaunosiet tos, kas uz jums paļaujas, un arī jums pašiem nebūs iemesla sarkt. Tad jūs nebūsiet kā cilvēks līdzībā, kurš sāk celt torni, bet „vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz,“ sāk zoboties par viņu, sacīdami: „šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.“ (Lk 14, 29-30)

Ticiet man, ja vien nezaudēsiet pārdabisko skatījumu uz lietām, jūs veiksmīgi pabeigsiet savu darbu. Jūs uzbūvēsiet savu katedrāli no sākuma līdz galam — līdz pat pēdējā akmens iemūrēšanai.