Tomēr gadās, ka daži cilvēki (viņi ir labi vai varbūt mums vajadzētu teikt „gandrīz labi“ ļaudis) ar vārdiem sakās kalpojam tam, lai izplatītu mūsu ticības skaisto ideālu, taču dzīvē savā profesionālajā jomā rīkojas pavirši un bezrūpīgi — kā īsti vējgrābšļi. Ja mums gadās sastapt kristiešus, kas tādi ir tikai vārda pēc, mums viņiem jāpalīdz — sirsnīgi, bet nepiekāpīgi. Ja nepieciešams — ņemot palīgā to evaņģēlisko praksi, ko pazīstam kā brālīgo aizrādījumu. „Brāļi, ja kāds cilvēks ir kritis grēkā, tad jūs, kas esat garīgi, lēnprātības garā pamāciet viņu, un lūko pats sevi, ka arī tu netiec kārdināts! Cits cita nastas nesiet, un tā jūs izpildīsiet Kristus likumu.“ (Gal 6, 1-2) Un ja vēl bez tā, ka šie cilvēki sakās esam katoļi, viņi ir arī gados vecāki, ar lielāku pieredzi vai atbildību, mums ir vēl jo lielāks iemesls runāt ar viņiem un dot labu padomu — līdzīgi kā to dara vecāki vai skolotājs — nepazemojot, bet cenšoties panākt, lai viņi mūsos ieklausās, lai sasniedz labus panākumus savā profesionālajā darbā.

Ir vērts mierīgi pārdomāt svētā Pāvila dzīvesveidu. Tas, tēlaini izsakoties, mūs „garīgi sapurina“: „Jo jūs paši zināt, kā jums jāseko mums, jo mēs, būdami pie jums, nebijām nekārtīgi!

Un neviena maizi par velti neēdām, bet dienām un naktīm pūlējāmies un strādājām savu darbu, lai nevienu no jums neapgrūtinātu, Ne tāpēc, ka mums nebūtu tiesības uz to, bet lai mēs rādītu jums priekšzīmi, kurai jums jāseko. Jo arī tad, kad bijām pie jums, mēs jums aizrādījām, ka, ja kāds negrib strādāt, tas lai neēd.“ (2 Tes 3, 7-10)