Lai sasniegtu šo mērķi, mums jārīkojas kā dvēselēm, kuras mudina Mīlestība, un nekad kā cilvēkiem, kas nes it kā kāda soda vai lāsta smago nastu. „Un visu, ko jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Kristus vārdā, pateikdamies Dievam un Tēvam caur Viņu!“ (Kol 3, 17) Tādējādi mēs savus uzdevumus pabeigsim priekšzīmīgi, pilnībā izmantojot mums doto laiku, jo mīlēsim Dievu un būsim Viņa darbarīki, kas apzinās, cik lielu atbildību un uzticēšanos Kungs viņiem dāvā, neraugoties uz viņu vājībām. Ikvienu darbu darot, tev, kurš vari paļauties uz Dieva spēku, vienmēr jārīkojas kā cilvēkam, kuru vada vienīgi Mīlestība.

Bet nepievērsim acis uz dzīves īstenību, aprobežojoties ar naivu un virspusēju skatījumu, kas varētu mums likt iedomāties, ka ceļš, kas mūs gaida, būs viegls un, lai to noietu, pietiks vien ar patiesu apņemšanos un kvēlu vēlēšanos kalpot Dievam. Vari nešaubīties, ka gadu gaitā (iespējams, pat drīzāk nekā spēj iedomāties), tev nāksies saskarties ar ļoti smagām situācijām, kas prasīs patiesu pašuzupurēšanās garu un aizvien lielāku pašaizliedzību. Tad stiprini sevī cerības tikumu un drosmīgi izsaucies kopā ar Apustuli: „Un es esmu pārliecināts, ka tagadējā laika ciešanas nav salīdzināšanas cienīgas ar nākotnes godību, kas parādīsies mūsos.“ (Rom 8, 18) Mierīgi un paļāvīgi pārdomā, kā tas būs — iemantot bezgalīgo Dieva Mīlestību, kas tiks izlieta pār šīm nabaga radībām, kādas esam. Ir pienācis laiks, lai savu ikdienas darbu vidū tu vingrinātos ticībā, atmodinātu savu cerību un atdzīvinātu mīlestību — respektīvi, lai pastiprinātu trīs teologālos tikumus, kas mums bez aplinkiem, izlikšanās vai izlocīšanās nekavējoties palīdz atmaskot un noraidīt jebkurus maldus mūsu profesionālajā darbībā un mūsu iekšējā dzīvē.