Svētais Lūkass sava evaņģēlija septītajā nodaļā raksta: „Bet kāds no farizejiem lūdza Viņu, lai Viņš pie tā ēstu. Viņš, iegājis farizeja namā, novietojās pie galda.“ (Lk 7, 36) Šajā brīdī ierodas kāda sieviete, kuru pilsētā visi pazīst kā grēcinieci. Viņa dodas pie Jēzus, kurš, ievērojot tā laika paražas, ēd atlaidies guļus, un sāk mazgāt Viņam kājas. Šajā aizkustinošajā ainā sievietes asaras kļūst par ūdeni kāju mazgāšanai; viņas mati kalpo par dvieli, lai tās nosusinātu. Viņa svaida Mācītāja kājas ar eļļu no grezna alabastra trauka un skūpsta tās.

Farizejs ir sašutis. Viņš nespēj iedomāties, ka Jēzus sirds varētu būt tik ļoti žēlsirdīga. „Ja Tas būtu pravietis,“ viņš domāja sevī, „tad gan zinātu, kas un kāda ir šī sieviete, kas Viņam pieskaras.“ (Lk 7, 39) Jēzus zina viņa domas un viņam paskaidro: „Vai tu redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, un tu nedevi ūdeni manām kājām; bet šī asarām slacināja manas kājas un saviem matiem tās susināja. Tu mani neskūpstīji, bet šī, tikko es ienācu, nepārstāj skūpstīt manas kājas. Tu nesvaidīji ar eļļu manu galvu, bet viņa ar svaidāmo eļļu svaidīja manas kājas. Tāpēc es tev saku: viņai daudzie grēki tiek piedoti, jo viņa ļoti mīlējusi.“ (sal. Lk 7, 44-47)

Nepakavēsimies tagad pie mūsu Kunga žēlsirdīgās Sirds dievišķo brīnumu apcerēšanas, bet aplūkosim šo ainu no kāda cita skatupunkta. Pievērsīsim uzmanību tam, cik ļoti Jēzum pietrūkst farizeja neizrādīto cilvēciskās laipnības un smalkjūtības žestu. Kristus ir perfectus Deus, perfectus homo. (Simbols Quicumque) Viņš ir patiess Dievs — Vissvētās Trīsvienības Otrā Persona, un patiess cilvēks. Viņš atnesa cilvēciskās dabas atpestīšanu, nevis sagraušanu. No Viņa mēs mācāmies, ka noniecināt līdzcilvēkus ir nekristīgi, jo visi cilvēki ir Dieva radības, kas veidotas pēc Viņa attēla un līdzības. (sal. Rad 1, 26-31)