Tiesa gan, ka ar šīm personīgajām īpašībām vien vēl nepietiek, jo neviens netiek izpestīts bez Kristus žēlastības. Tomēr, ja cilvēks sevī saglabās un audzēs tikumu sēklas, Dievs nolīdzinās viņa ceļu, un šis cilvēks spēs kļūt svēts, jo būs mācējis dzīvot godīgu dzīvi.

Varbūt jūs būsiet ievērojuši arī citus, gluži pretējus gadījumus: ir tik daudz cilvēku, kuri sakās esam kristieši, jo ir tikuši kristīti un pieņem arī citus sakramentus, bet ar savu uzvedību atklāj, ka ir neuzticīgi, melīgi, nepatiesi un augstprātīgi… Viņu kritieni no pašu uzbūvētā pjedestāla ir strauji un negaidīti. Viņi līdzinās signālraķetēm, kas uz mirkli izgaismo debesis un tad pēkšņi bez pēdām pazūd nebūtībā.

Ja vien esam gatavi uzņemties to atbildību, ko uzliek mūsu Dieva bērnu stāvoklis, mēs sapratīsim, ka Dievs vēlas, lai esam ļoti cilvēciski: lai mūsu galvas iesniedzas debesīs, bet kājas stingri stāv uz zemes. Maksa par kristīgu dzīvi nenozīmē pārstāt būt cilvēkiem nedz arī atteikties no centieniem iegūt tikumus, kas piemīt mūsu līdzcilvēkiem, kuri varbūt nemaz nepazīst Kristu. Maksa, ar ko atpirkts ikviens kristietis, ir mūsu Kunga atpestījošās Asinis; un es uzsveru, ka Viņš vēlas, lai mēs būtu gan ļoti cilvēciski, gan ļoti dievišķi, katru dienu cīnoties, lai būtu līdzīgi Viņam, kurš ir perfectus Deus, perfectus homo — patiess Dievs un patiess Cilvēks.