Ja kāds man jautātu, es nemācētu pateikt, kurš ir vissvarīgākais cilvēciskais tikums. Tas atkarīgs no kāda skatupunkta uz to raugāmies. Turklāt šis jautājums ir neauglīgs, jo runa nav par to, lai praktizētu vienu vai dažus tikumus. Ir absolūti nepieciešams cīnīties, lai iegūtu un praktizētu visus tikumus, jo tie visi ir savstarpēji saistīti. Tādējādi mūsu centieni būt patiesiem mūs darīs arī taisnīgākus, priecīgākus, apdomīgākus un nosvērtākus.

Tāpat man arī šķiet nepārliecinoši visi mēģinājumi nodalīt personiskos tikumus no sabiedrības tikumiem. Nevar būt tāds tikums, kas veicinātu egoismu. Ikviens tikums vienmēr nes labumu ne vien mūsu pašu dvēselēm, bet arī tiem, kas atrodas mums līdzās. Mēs visi esam cilvēki un visi arī Dieva bērni, un nedrīkstam uztvert savu dzīvi kā vienu vienīgu nevainojama curriculum vitae rakstīšanu vai izcilas karjeras veidošanu. Mums visiem jāizjūt savstarpēja solidaritāte, jo, pateicoties Dieva žēlastībai, mēs ar pārdabiskām saitēm esam vienoti svēto sadraudzībā.

Tajā pašā laikā ir jāatceras, ka lēmumu pieņemšana un atbildība izriet no ikviena cilvēka personīgās brīvības, tādēļ arī tikumi ir absolūti personīgi, jo tie attiecas uz konkrētu personu. Tomēr šajā „mīlestības cīņā“ neviens necīnās viens. Man patīk teikt, ka neviens cilvēks nav no konteksta izrautas dzejas vārsmas. Zināmā mērā mēs vienmēr vai nu palīdzam, vai arī traucējam viens otram. Mēs visi esam vienas ķēdes posmi. Lūdz Dievam mūsu Kungam tagad kopā ar mani, lai šī ķēde noenkurojas Viņa Sirdī līdz pienāks tā diena, kad mēs Debesīs mūžīgi uzlūkosim Viņu vaigu vaigā.