Cilvēks, kurš prot būt stiprs, nesteidzas saņemt sava tikuma augļus. Viņš ir pacietīgs. Patiesi, tas ir stiprums, kas palīdz mums novērtēt cilvēcisko un dievišķo pacietības tikumu. „„Savā pacietībā jūs iemantosiet savas dvēseles.“ (Lk 21, 19) Dvēseles iemantošana saistās ar pacietību, kas būtībā ir visu pārējo tikumu sakne un sargātāja. Ar pacietību mēs iemantojam savu dvēseli, jo mācoties valdīt pār sevi, pamazām iemantojam to, kas esam.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 35, 4 (PL 76, 1261)) Tā ir pacietība, kas palīdz saprast citus, un būt pārliecinātiem, ka, laikam ejot, dvēseles — gluži tāpat kā labs vīns — nogatavojas un kļūst labākas.