Strādīgums un centība

Ir divi cilvēciskie tikumi — strādīgums un centība, kas it kā saplūst vienā un liek mums censties patiesi labi izmantot tos talentus (talantus), ko ikviens esam saņēmuši no Dieva. Strādīgums un centība ir tikumi tādēļ, ka tie mūs mudina labi pabeigt iesāktos darbus. Jo darbs, kā to sludina jau kopš 1928. gada, nav lāsts, nedz arī sods par grēkiem. Radīšanas grāmatā par darbu tiek runāts vēl pirms Ādama sacelšanās pret Dievu. Saskaņā ar mūsu Kunga plāniem cilvēkam bija un būs jāstrādā visos laikos, lai tādējādi līdzdarbotos varenajā radīšanas darbā. (sal. Rad 2, 15)

Strādīgs cilvēks izmanto laiku labi, jo laiks ir ne tikai nauda, laiks —tā ir Dieva godība! Šāds cilvēks dara to, kas viņam jādara, bet ne pieraduma dēļ vai lai kaut kā pavadītu dienas stundas, bet gan tādēļ, ka to iepriekš ir izsvērti un mierīgi pārdomājis. Tas arī liek viņam būt centīgam. Latīniski centība ir diligentia. Savukārt vārds „centīgs“ nāk no darbības vārda diligo, kas nozīmē — mīlēt, novērtēt, kaut ko izvēlēties pēc rūpīgas un uzmanīgas izvērtēšanas (tulkotāja piezīme: Spāņu valodā „diligente“ — centīgs, čakls cēlies no latīņu valodas darbības vārda — „diligo“). Centīgs cilvēks nesasteidz lietas. Viņš savu darbu veic kārtīgi un ar mīlestību.

Mūsu Kungs — patiess cilvēks — izvēlējās strādāt roku darbu un to veica rūpīgi un no sirds gandrīz visu to laiku, ko Viņš pavadīja šeit uz zemes. Viņš strādāja kā amatnieks līdztekus citiem sava ciemata ļaudīm. Šis Viņa vienlaikus cilvēciskais un dievišķais darbs mums skaidri parāda, ka ikdienas darbs nav kaut kas mazsvarīgs. Tas ir mūsu svēttapšanas pamats, pastāvīga iespēja satikt Dievu, slavēt un godināt Viņu caur mūsu intelektuālo vai fizisko darbu.