Ja vien būsim patiesi, būsim arī taisnīgi. Es varētu turpināt runāt par taisnīgumu un nekad nepagurt, tomēr šobrīd varam atļauties vien ieskicēt dažas šī tikuma iezīmes, paturot prātā, ka šeit uzsākto pārdomu mērķis ir veidot īstu un patiesu iekšējo dzīvi, kas balstītos uz stingrajiem cilvēcisko tikumu pamatiem. Taisnīgums nozīmē katram dot to, kas tam pienākas. Tomēr gribētu piebilst, ka ar to vien nepietiek. Lai arī kas konkrētajam cilvēkam pienāktos, mums jābūt gataviem sniegt viņam vairāk, jo ikviena dvēsele ir Dieva veidots meistardarbs.

Labākais veids, kā izdzīvot mīlestību, ir savā dāsnumā iet tālāk nekā to pieprasa taisnīgums. Gadās, ka šāda mīlestība paliek nepamanīta, tomēr tā nes bagātīgus augļus Debesīs un virs zemes. Būtu kļūdaini domāt, ka teiciens „zelta vidusceļš“, ja tas tiek lietots attiecībā uz morāliskajiem tikumiem, nozīmē viduvējību vai arī kaut kādā veidā aicina mūs darīt tikai pusi no tā, kas ir mūsu spēkos. Šis vidusceļš starp galējībām paveras mūsu skatienam kā virsotne, uz ko tiekties; kā augstākais punkts - tas, ko apdomība mums parāda kā labāko rīcības veidu. Tomēr, kad runa ir par dievišķajiem tikumiem, tad līdzsvara meklēšanai nav vietas. Mēs nevaram ticēt, cerēt vai mīlēt par daudz. Neierobežotā mīlestība uz Dievu savā dāsnuma, sapratnes un tuvākmīlestības pārpilnībā ieskauj arī cilvēkus, kas ir mums līdzās.