Mērenības augļi

Mērenība ir pašsavaldība. Ne visam, ko piedzīvojam savā miesā un dvēselē, jāļauj brīva vaļa. Ne viss, ko var izdarīt, ir jādara. Ļauties tā saucamajiem dabiskajiem instinktiem ir vieglāk, taču galu galā šis ceļš ved uz skumjām un to, ka iekļūstam paši savu vājību slazdā.

Ir cilvēki, kas savam vēderam, acīm vai rokām nevēlas neko liegt. Viņi atsakās ieklausīties cilvēkos, kas viņus aicina dzīvot šķīstu dzīvi. Spēju radīt jaunu dzīvību, kas ir cildena realitāte — līdzdalība Dieva radošajā spēkā, viņi izmanto nekārtīgi, padarot to par līdzekli sava egoisma apmierināšanai.

Taču man nekad nav paticis runāt par nešķīstību. Labprātāk pārdomāju mērenības bagātīgos augļus. Gribu redzēt cilvēku, kas patiesi ir cilvēks un nevis vergs lētām greznumlietiņām, kas ir tikpat bezvērtīgas kā spīguļi, ko savāc žagatas. Šāds cilvēks māk iztikt bez lietām, kas var kaitēt viņa dvēselei, un pamazām arī saprot, ka viņa upuris ir vairāk šķietams nekā reāls, jo dzīvojot šādi — upurgatavības garā, viņš atbrīvo sevi no daudziem verdzības veidiem un tā vietā iemanto iespēju savas sirds dziļumos izbaudīt Dieva mīlestības pilnību.

Tad dzīve atkal atgūst krāsas, kas nesātības dēļ jau bija sākušas balot. Cilvēks no jauna atgūst spēju rūpēties par citiem, dalīties visā, kas viņam pieder, veltīt spēkus lieliem mērķiem. Mērenība padara dvēseli nosvērtu, vienkāršu, saprotošu. Tā piešķir personībai dabisku atturību un saprātīgu pašsavaldību, kas atspoguļojas cilvēka uzvedībā un ir pievilcīga arī apkārtējiem. Mērenība nenozīmē ierobežojumus, bet gan dvēseles diženumu. Daudz vairāk zaudējumu jāpiedzīvo neapvaldītai sirdij, kas atsakās pati no sevis, lai kalpotu pirmajam pretīmnācējam, kas tās uzmanību piesaistījis ar nožēlojamām lēta skārda zvaniņa skaņām.