Sirds gudrība

„Saprātīgu cilvēku daudzina kā zinīgu vīru,“ lasām Sakāmvārdu grāmatā. (Sak 16, 21) Tas būtu maldīgs priekšstats par apdomību, ja mēs to uztvertu kā mazdūšību vai izlēmības trūkumu. Apdomība izpaužas kā ieradums, kas liek rīkoties labi — noskaidrot, kāds ir mūsu mērķis, un meklēt vispiemērotākos līdzekļus tā sasniegšanai.

Tomēr apdomība nav augstākā vērtība. Tādēļ mums vienmēr sev jājautā: Apdomība? Kā vārdā? Jo pastāv viltus apdomība, ko drīzāk vajadzētu saukt par viltību. Tā kalpo egoismam un lietpratīgi izmanto piemērotākos līdzekļus negodīgu mērķu sasniegšanai. Šādos gadījumos cilvēka gudrība un vērīgums viņa ļauno nolūku iedvesmoto rīcību padara vienīgi vēl sliktāku un pelna pārmetumus, ko svētais Augustīns izsaka kādā no saviem sprediķiem: „Vai tu centies saliekt Dieva sirdi, kas vienmēr ir taisnīga, lai tā nolaistos tavā nesaprātībā?“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 63, 18 (PL 36, 771)) Šī ir tāda cilvēka viltus apdomība, kurš domā, ka viņam pietiek vien ar paša spēkiem, lai sevi izglābtu. „Neesiet pārgudri paši sevī,“ (Rom 12, 16) saka svētais Pāvils, „jo ir rakstīts: Es iznīcināšu gudro gudrību un atmetīšu prātnieku prātošanu.“ (1 Kor 1, 19)