Svētais Akvīnas Toms norāda uz apdomības — šī prātam piemītošā labā ieraduma — trīs darbībām. Tās ir: lūgt padomu, vispusīgi izvērtēt un izlemt. (Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiae, II—II, q. 47, a. 8.) Apdomības pirmais solis ir atzīt mūsu pašu ierobežotību. Tas ir pazemības tikums. Pateicoties tam atzīstam, ka ir jautājumi, kuros mēs visu nepārzinām; ka tik daudzos gadījumos mēs nevaram uztvert visus aspektus, ko vajadzētu paturēt prātā, lai izdarītu taisnīgu spriedumu. Tādēļ mēs meklējam padomu. Bet ne jau pie kura katra cilvēka, bet gan pie tāda, kuram piemīt pareizās īpašības — pie tāda, kurš grib mīlēt Dievu tikpat patiesi kā mēs un kurš cenšas Viņam uzticīgi sekot. Mums nav vajadzīgs vienkārši kāda cita viedoklis, mums jāvēršas pie cilvēka, kas var mums sniegt padomu godprātīgi un nesavtīgi.

Pēc tam ir jāizlemj, jo apdomība parasti prasa, lai mēs ātri nonāktu pie atbilstoša lēmuma. Dažreiz ir lietderīgi lēmuma pieņemšanu atlikt līdz brīdim, kad būs apkopoti visi fakti, kas varētu ietekmēt mūsu spriedumu, citkārt būtu ļoti neapdomīgi vilcināties, ja zinām, kas ir jādara. Īpaši tas attiecas uz situācijām, kad no tā ir atkarīgs līdzcilvēku labums.