87

Šāda sirds gudrība, šāda apdomība nekad nekļūs par miesas gudrību, par ko runā svētais Pāvils (sal. Rom 8, 6) — to cilvēku gudrību, kuri ir gudri, bet visiem spēkiem cenšas neizmantot savu prātu tam, lai meklētu un mīlētu mūsu Kungu. Īsteni apdomīgs cilvēks vienmēr ir uzmanīgs pret Dieva iedvesmām un caur šo modro ieklausīšanos Dievā viņš savā dvēselē saņem pestīšanas apsolījumus un pašu pestīšanu: „Es godinu Tevi, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu noslēpi to mācītiem un gudriem, bet atklāji to mazajiem.“ (Mt 11, 25)

Sirds gudrība virza un vada daudzus citus tikumus. Tā ir apdomība, kas liek cilvēkam būt drosmīgam, tomēr nekļūt pārsteidzīgam; kas neļauj meklēt atrunas (kuru iemesli parasti meklējami slēptā kūtrumā), izvairoties no pūlēm, ko nepieciešams pielikt, lai no sirds dzīvotu saskaņā ar Dieva plāniem. Apdomīga cilvēka mērenība nav nejūtīga vai mizantropiska; viņa taisnīgums nav skarbs, nedz arī viņa pacietība — iztapīga.

Temati
Šis numurs citā valodā