Ne jau tas, kurš nekad nekļūdās, ir apdomīgs, bet gan tas, kurš māk savas kļūdas labot. Viņš parāda savu apdomību tādējādi, ka labprātāk izvēlas divdesmit reizes kļūdīties nekā ļauties bezrūpīgai nekā nedarīšanas taktikai. Viņš neuzsāk darīt lietas drudžainā steigā, nedz arī rīkojas ar absurdu bezprātību. Viņš uzņemas atbildību par saviem lēmumiem un bailes no neizdošanās viņam nekļūst par iemeslu tam, lai necenstos darīt labu. Dzīves laikā mēs sastopamies ar cilvēkiem, kuri ir objektīvi un prot izvērtēt lietas; tie ir cilvēki, kuri neiekarst un nemēģina svara kausus nosvērt sev par labu. Šiem cilvēkiem mēs uzticamies (tas notiek gandrīz instinktīvi), jo, neplātoties un neceļot lieku troksni, viņi vienmēr rīkojas cienījami un godīgi.

Apdomības tikums kristieša dzīvē ir neaizstājams. Tomēr šī tikuma augstākais mērķis nav sociālā harmonija vai miers, kas balstās uz izvairīšanos no domstarpībām. Tā pamats ir pildīt Dieva gribu, kurš vēlas, lai esam vienkārši, bet ne naivi; patiesības draugi, bet ne pārsteidzīgi vai vieglprātīgi. „Saprātīga sirds iemanto gudrību.“ (Sak 18, 15) Šī gudrība ir mīlestība uz Dievu — tās galīgās zināšanas, kas var mūs atpestīt, sniedzot visai radībai miera un sapratnes augļus, bet katrai dvēselei — mūžīgo dzīvi.