Josemaría Escrivá Obras
89

Ikdienišķs ceļš

Tikko runājām par cilvēciskajiem tikumiem. Tagad varbūt daži no jums varētu domāt: bet, lai rīkotos šādi, vai nav jāaiziet prom no ierastās vides? Vai tas nav kas pārāk attāls mūsu ikdienas dzīvei? Nē. Nekur nav rakstīts, ka kristiešiem vajadzētu būt svešiniekiem šajā pasaulē. Mūsu Kungs Jēzus Kristus ar saviem darbiem un vārdiem ir slavējis kādu cilvēcisko tikumu, kas man ir īpaši tuvs. Tas ir dabiskuma un vienkāršības tikums.

Atcerieties, kā mūsu Kungs ienāk pasaulē — gluži tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Savu bērnību un jaunību Jēzus pavada Palestīnas ciematā, kurā Viņš ne ar ko neatšķiras no pārējiem ciemata ļaudīm. Viņa publiskās dzīves laikā mēs atkal un atkal dzirdam atbalsis no Viņa pavisam ikdienišķās dzīves Nācaretē. Viņš runā par darbu, rūpējas par to, lai Viņa mācekļi atpūstos. (sal. Mk 6, 31) Viņš nemitīgi satiekas ar visdažādākajiem cilvēkiem un nekad nevienam neatsaka sarunu. Saviem sekotājiem Jēzus pat atklāti saka, lai tie ļauj bērniem nākt pie Viņa. (sal. Lk 18, 16) Iespējams, atsaucot atmiņā pats savu bērnību, Viņš kādā līdzībā izmanto piemēru par bērniem, kas spēlējas tirgus laukumā. (sal. Lk 7, 32)

Vai tas viss nav pavisam parasti dabiski un vienkārši? Vai to visu nevar piedzīvot ikdienas dzīvē? Reizēm gan gadās, ka, pierodot pie pašsaprotamā un ikdienišķā, cilvēki neapzināti sāk meklēt kaut ko spilgtu un samākslotu. Arī jūs noteikti kādreiz būsiet saskārušies ar šādiem gadījumiem. Piemēram, tiek apbrīnotas skaistas, tikko nogrieztas rozes ar maigi aromātiskām ziedlapiņām, un kāds, nezinot neko par šo ziedu izcelsmi, pamanās izteikt komentāru: “Tās izskatās tik skaistas, droši vien mākslīgas!”

Iepriekšējais Skatīties grāmatas nodaļu Nākamais