9

Kad pārdomājam šos mūsu Kunga vārdus — „Viņu dēļ Es uzupurēju sevi, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti“ ( 17, 19) — mēs skaidri saprotam, ka mūsu vienīgais mērķis ir svēttapšana, vai, pareizāk sakot, ka mums ir jākļūst svētiem, lai svētdarītu citus. Vienlaikus kā viltīgs kārdinājums mūsos var iezagties doma, ka mūsu, kas esam gatavi atsaukties uz šo dievišķo aicinājumu, ir maz, turklāt mēs esam ne visai augstas kvalitātes instrumenti Dieva rokās. Patiesi, salīdzinot ar visu pārējo cilvēci, mūsu ir pavisam nedaudz, un katrs pats par sevi atsevišķi mēs neesam neko daudz vērti, taču mūsu Mācītāja teiktais izskan ar pilnu autoritāti: kristieši ir pasaules gaisma, sāls un raugs, un „nedaudz rauga saraudzē visu mīklu“. (Gal 5, 9) Tieši tāpēc es vienmēr esmu teicis, ka esam ieinteresēti ikvienā cilvēkā — no simts dvēselēm mūs interesē visas simts — bez jebkāda veida diskriminācijas, ar pilnu pārliecību, ka Jēzus ir atpestījis mūs visus un ka, neraugoties uz mūsu personīgo niecību, dažus no mums Viņš vēlas izmantot, lai liecinātu par šo pestīšanu visai pasaulei.

Kristus māceklis nekad pret citiem neizturēsies slikti. Kļūdu viņš nosauks par kļūdu, bet cilvēku, kurš kļūdās, viņš sirsnīgi pamācīs. Pretējā gadījumā nav iespējams viņam palīdzēt, viņu svētdarīt. Mums ir jāmācās dzīvot līdzās, vienam otru saprast, piedot, būt brālīgiem, un, runājot svētā Jāņa no Krusta vārdiem, vienmēr „ielikt mīlestību tur, kur nav mīlestības, lai iegūtu mīlestību“. (sal. Sv. Jānis no Krusta, Vēstule rakstīta Marijai no Iemiesošanās, 6—VII—1591.) Tas pats mums jādara šķietami visparastākajos apstākļos - mūsu profesionālajā darbā, ģimenes vai sabiedriskajā dzīvē. Tāpēc gan tu, gan es izmantojam pat visnenozīmīgākās iespējas, ar ko sastopamies, lai tās svētdarītu, lai svētdarītu sevi un tos, kuri līdz ar mums dalās tajās pašās ikdienas rūpēs. Tā rīkojoties mēs izjūtam saldo un iedvesmojošo līdzatpestīšanas darba nastu savā dzīvē.

Šis numurs citā valodā