Kad kristietis cīnās, lai iegūtu šos tikumus, viņa dvēsele sagatavojas auglīgi saņemt Svētā Gara žēlastību. Tādā veidā Svētais Gars Paraklēts ar savām iedvesmām cilvēka dvēselē stiprina viņa labās cilvēciskās īpašības. Vissvētās Trīsvienības Trešā Persona, dvēseles maigais Viesis, izlej savas dāvanas: gudrības, saprāta, padoma, spēka, atziņas, dievbijības un Kunga bijāšanas dāvanu. (sal. Is 11, 2)

Tad cilvēks piedzīvo prieku un mieru. (sal. Gal 5, 22) Līksmu mieru, iekšēju līksmību, kas iet roku rokā ar cilvēcisko prieka tikumu. Un brīdī, kad, šķiet, ka viss sabrūk mūsu acu priekšā, mēs saprotam, ka patiesībā tā nav, jo „Tu taču esi mans stiprais Dievs, kas sargā.“ (Ps 43⁴², 2) Ja Dievs mājo mūsu dvēselē, tad viss pārējais — nav svarīgi, cik būtisks tas varētu likties, — ir mazsvarīgs un pārejošs, turpretim mēs Dievā — paliekoši.

Caur dievbijības dāvanu Svētais Gars mums palīdz būt drošiem, ka esam Dieva bērni. Un, būdami Dieva bērni, kā gan mēs varam būt noskumuši? Skumjas ir egoisma pārpaliekas. Ja mēs patiesi gribam dzīvot Dievam, mums nekad netrūks dzīvesprieka, pat ne tad, kad atklāsim savas kļūdas un postu. Prieks ienāks mūsu lūgšanas dzīvē tādā mērā, ka neatliks nekas cits kā vien no prieka sākt dziedāt. Jo mēs mīlam, un iemīlējušies cilvēki dzied.