Uz brīdi pārdomāsim šīs dienas, Ciešanu nedēļas otrdienas, Svētās Mises lasījumus, jo tie palīdz atšķirt labo Dieva bērnu lepnumu no postošās lepnības. Mēs runāsim par pazemību, kas ir tikums, kurš vienlaikus ļauj mums iepazīt gan mūsu postu, gan diženumu.

Mūsu niecīgums ir acīmredzams. Šeit nerunāju par mūsu dabiskajiem ierobežojumiem — par tām lielajām lietām, par kurām cilvēki sapņo, bet kuras tā arī nekad neizdara, kaut vai tikai tamdēļ, ka tam pietrūkst laika. Es vairāk domāju par to, ko darām slikti, par mūsu kļūdām, no kurām mēs būtu varējuši izvairīties. Mēs nemitīgi saskaramies ar savu paša nevarēšanu. Turklāt ir brīži, kad šķiet, ka visi mūsu trūkumi apvienojas it kā vēloties sevi atklāt vēl skaudrāk, lai liktu mums saprast, cik maz vērti esam. Ko lai tādos brīžos iesākam?

Expecta Dominum, „gaidi uz to Kungu.“ (sal. Ps 27, 14 (Mises ievadvārdi)) Ceri uz Kungu, dzīvo no cerības, mums māca Baznīca. Dzīvo ar ticību un mīlestību. Viriliter age, „Esi droša un stipra, mana sirds.“ (Ps 27, 14 (Mises ievadvārdi)) Esi drosmīgs! Kāda gan nozīme tam, ka esam veidoti no māla, ja visa mūsu cerība balstās Dievā? Ja arī kādā brīdī dvēsele pakrīt, piedzīvo kādus šķēršļus (taču tam nav noteikti tā jānotiek), viss, kas ir jādara — jālieto atbilstošas zāles tieši tāpat, kā to darām ikdienišķās situācijās, rūpējoties par miesas veselību. Un pēc tam — jāsāk atkal no jauna!