Kad svētais Pāvils pārdomā šo noslēpumu, arī viņš izsaucas ar prieka pilniem himnas vārdiem, kurus šodien varam izbaudīt, nesteidzīgi pārlasot: „Esiet tādā pārliecībā kā Jēzus Kristus, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam“, jo Viņš bija Dievs pēc būtības, „bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.“ (Flp 2, 5-8)

Sludinot mūsu Kungs Jēzus Kristus ļoti bieži atklāj mūsu skatienam savas pazemības piemēru: „Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi“ (Mt 11, 29), lai tu un es zinātu, ka nav cita ceļa; ka vienīgi sava niecīguma patiesa atzīšana slēpj sevī spēju pievilkt dievišķo žēlastību. Svētais Augustīns raksta: „Mūsu dēļ Jēzus nāca, lai ciestu badu un būtu mūsu uzturs, lai ciestu slāpes un būtu mūsu veldzējums, lai būtu ietērpts mūsu mirstībā un mūs ietērptu nemirstībā, lai būtu nabadzīgs un mūs darītu bagātus.“(Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 49, 19 (PL 36, 577))