„Dievs ļaunajiem pretojas, bet pazemīgajiem dod žēlastību“, (1 Pēt 5, 5) māca apustulis svētais Pēteris. Nevienā laikmetā, nevienā situācijā nav cita ceļa, lai dzīvotu dievbijīgu dzīvi, kā vien pazemības ceļš. Vai tas nozīmē, ka Dievs priecājas par mūsu pazemojumiem? Nepavisam. Ko gan Viņš, kurš ir radījis visas lietas, tās pārvalda un uztur, varētu gūt no mūsu sakāves un nomāktības? Dievs vēlas mūsu pazemību, vēlas, lai mēs tik ļoti nepieķertos savai personai, vienīgi tādēļ, lai varētu mūs piepildīt. Viņš tikai ilgojas, lai mēs neliktu šķēršļus Viņa ceļā un lai, cilvēciski runājot, mūsu nabaga sirdīs būtu vairāk vietas Viņa žēlastībai. Jo Dievs, kurš mūs iedvesmo būt pazemīgiem, ir tas pats Dievs, kurš „pārveidos mūsu pazemības miesu, pieskaņodams to savai godības miesai, ar spēku, kurā Viņš spēj pakārtot sev visu.“ (Flp 3, 21) Mūsu Kungs mūs padara par savējiem, Viņš mūs dievišķo caur labo — Dieva bērnu lepnumu.