Lepnība — ienaidnieks

Kas gan traucē šai pazemībai, mūsu vienotībai ar Dievu un šim labajam Dieva bērnu lepnumam? Tā ir augstprātība. Augstprātība ir galvenais grēks, kas noved pie postošās lepnības — sevis nolikšanas Dieva vietā. Lepnība cilvēku iedrošina — iespējams pat ļoti triviālās lietās — sekot viltīgajam pamudinājumam, ko sātans izteica mūsu pirmvecākiem: „Jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.“ (Rad 3, 5) Citviet Svētajos Rakstos lasām, ka „augstprātības pamatā ir novēršanās no Kunga.“ (Sīr 10, 12) Patiešām šis netikums, kad tas ir iesakņojies, saindē visu cilvēka dzīvi, līdz tas kļūst par to, ko svētais Jānis sauc par superbia vitae, dzīves lepnību. (1 Jņ 2, 16)

Lepnība? Par ko? Svētie Raksti lieto gan traģiskus, gan komiskus izteicienus, lai noniecinātu lepnību: „Ko augstprātībā slīgst pīšļi un pelni? Dzīvs vēl un jau izgāžas iekšas. „Īsa slimība,“ jokojas ārsts, „šodien ķēniņš, rīt pagalam.““ (sal. Sīr 10, 9-10)