Pazemība

Uz brīdi pārdomāsim šīs dienas, Ciešanu nedēļas otrdienas, Svētās Mises lasījumus, jo tie palīdz atšķirt labo Dieva bērnu lepnumu no postošās lepnības. Mēs runāsim par pazemību, kas ir tikums, kurš vienlaikus ļauj mums iepazīt gan mūsu postu, gan diženumu.

Mūsu niecīgums ir acīmredzams. Šeit nerunāju par mūsu dabiskajiem ierobežojumiem — par tām lielajām lietām, par kurām cilvēki sapņo, bet kuras tā arī nekad neizdara, kaut vai tikai tamdēļ, ka tam pietrūkst laika. Es vairāk domāju par to, ko darām slikti, par mūsu kļūdām, no kurām mēs būtu varējuši izvairīties. Mēs nemitīgi saskaramies ar savu paša nevarēšanu. Turklāt ir brīži, kad šķiet, ka visi mūsu trūkumi apvienojas it kā vēloties sevi atklāt vēl skaudrāk, lai liktu mums saprast, cik maz vērti esam. Ko lai tādos brīžos iesākam?

Expecta Dominum, „gaidi uz to Kungu.“ (sal. Ps 27, 14 (Mises ievadvārdi)) Ceri uz Kungu, dzīvo no cerības, mums māca Baznīca. Dzīvo ar ticību un mīlestību. Viriliter age, „Esi droša un stipra, mana sirds.“ (Ps 27, 14 (Mises ievadvārdi)) Esi drosmīgs! Kāda gan nozīme tam, ka esam veidoti no māla, ja visa mūsu cerība balstās Dievā? Ja arī kādā brīdī dvēsele pakrīt, piedzīvo kādus šķēršļus (taču tam nav noteikti tā jānotiek), viss, kas ir jādara — jālieto atbilstošas zāles tieši tāpat, kā to darām ikdienišķās situācijās, rūpējoties par miesas veselību. Un pēc tam — jāsāk atkal no jauna!

Vai esat ievērojuši kā ģimenēs, kurās tiek glabātas kādas dārgas dekoratīvas greznumlietiņas, piemēram, vāzes, vecāki rūpējas, lai tās nesaplīstu? Līdz kādu dienu bērns, kurš turpat netālu spēlējas, netīšām vāzi sasit. Vērtīgā piemiņas lietiņa ir sašķīdusi lauskās, un visa ģimene ir ļoti sarūgtināta, tomēr nekavējoties tiek mēģināts to labot. Lauskas tiek salasītas un rūpīgi salīmētas kopā, un beigās vāze ir atguvusi savu sākotnējo skaistumu.

Bet, ja saplēstais priekšmets ir vienkāršs fajansa vai māla trauks, parasti pietiek vien ar dažām kniedēm, dzelzs vai kāda cita metāla stieplītēm, lai trauka gabaliņus atkal sastiprinātu kopā. Tādējādi tas pat iegūst jaunu, oriģinālu izskatu.

Tas pats notiek arī mūsu iekšējā dzīvē. Saskaroties ar savām vājībām un grēkiem, ar savām kļūdām (lai arī, pateicoties Dieva žēlastībai, tās būtu nenozīmīgas), vērsīsimies pie mūsu Tēva un lūgšanā teiksim Viņam: Kungs, šeit es esmu — visā savā nabadzībā un trauslumā, sasists māla trauks. Salīmē mani atkal kopā, un tad ar manas nožēlas un Tavas piedošanas spēku es kļūšu vēl stiprāks un skaistāks nekā agrāk! Tā ir ļoti mierinoša lūgšana, ko varam izteikt ikreiz, kad vien kaut kas liek ieplīst šim trauslajam mālam, no kā esam veidoti.

Nebūsim pārsteigti, atklājot savu trauslumu, un nejutīsimies satriekti, ieraugot, cik viegli kāda nieka dēļ druskās saplīst mūsu labā apņemšanās. Uzticieties Kungam, ar kura palīdzību mēs vienmēr varam rēķināties. „Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties?“ (sal. Ps 27, 1) Ne no kā. Ja šādi vērsīsimies pie mūsu Debesu Tēva, mums nebūs jābaidās ne no kā un ne no viena.

Lai sadzirdētu Dievu

Lasot Svētos Rakstus, redzam, ka pazemība ir absolūti nepieciešams priekšnoteikums mūsu gatavībai ieklausīties Dievā. Sakāmvārdu grāmatā teikts, ka gudrība pieder pazemīgajiem. (sal. Sak 11, 2) Pazemība nozīmē redzēt un uztvert sevi, kāds esmu patiesībā, un darīt to bez acu pievēršanas. Un, kad mēs saprotam, ka neesam gandrīz nekā vērti, mēs atveramies Dieva varenībai, un tieši tur slēpjas mūsu lielums.

Cik gan labi to saprata mūsu Kundze, Jēzus Vissvētākā Māte, viscildenākā no visām Dieva radībām, kas jebkad dzīvojušas un dzīvos uz šīs zemes! Marija slavē mūsu Kunga varu, kurš „varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos.“ (Lk 1, 52) Un viņa dzied par to, kā Viņa dievišķā apredzība vēlreiz ir piepildījusies viņā: „Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes.“ (Lk 1, 48)

Dieva pazemības priekšā Marija tiek svētdarīta savas visšķīstākās sirds dziļumos: „Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls.“ (Lk 1, 35) Vissvētākās Jaunavas pazemība ir sekas šai bezgalīgam bezdibenim līdzīgajai žēlastībai, kas sāk darboties līdz ar Vissvētās Trīsvienības Otrās Personas iemiesošanos Viņa mūžam Bezvainīgās Mātes klēpī.

Kad svētais Pāvils pārdomā šo noslēpumu, arī viņš izsaucas ar prieka pilniem himnas vārdiem, kurus šodien varam izbaudīt, nesteidzīgi pārlasot: „Esiet tādā pārliecībā kā Jēzus Kristus, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam“, jo Viņš bija Dievs pēc būtības, „bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.“ (Flp 2, 5-8)

Sludinot mūsu Kungs Jēzus Kristus ļoti bieži atklāj mūsu skatienam savas pazemības piemēru: „Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi“ (Mt 11, 29), lai tu un es zinātu, ka nav cita ceļa; ka vienīgi sava niecīguma patiesa atzīšana slēpj sevī spēju pievilkt dievišķo žēlastību. Svētais Augustīns raksta: „Mūsu dēļ Jēzus nāca, lai ciestu badu un būtu mūsu uzturs, lai ciestu slāpes un būtu mūsu veldzējums, lai būtu ietērpts mūsu mirstībā un mūs ietērptu nemirstībā, lai būtu nabadzīgs un mūs darītu bagātus.“(Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 49, 19 (PL 36, 577))

„Dievs ļaunajiem pretojas, bet pazemīgajiem dod žēlastību“, (1 Pēt 5, 5) māca apustulis svētais Pēteris. Nevienā laikmetā, nevienā situācijā nav cita ceļa, lai dzīvotu dievbijīgu dzīvi, kā vien pazemības ceļš. Vai tas nozīmē, ka Dievs priecājas par mūsu pazemojumiem? Nepavisam. Ko gan Viņš, kurš ir radījis visas lietas, tās pārvalda un uztur, varētu gūt no mūsu sakāves un nomāktības? Dievs vēlas mūsu pazemību, vēlas, lai mēs tik ļoti nepieķertos savai personai, vienīgi tādēļ, lai varētu mūs piepildīt. Viņš tikai ilgojas, lai mēs neliktu šķēršļus Viņa ceļā un lai, cilvēciski runājot, mūsu nabaga sirdīs būtu vairāk vietas Viņa žēlastībai. Jo Dievs, kurš mūs iedvesmo būt pazemīgiem, ir tas pats Dievs, kurš „pārveidos mūsu pazemības miesu, pieskaņodams to savai godības miesai, ar spēku, kurā Viņš spēj pakārtot sev visu.“ (Flp 3, 21) Mūsu Kungs mūs padara par savējiem, Viņš mūs dievišķo caur labo — Dieva bērnu lepnumu.

Lepnība — ienaidnieks

Kas gan traucē šai pazemībai, mūsu vienotībai ar Dievu un šim labajam Dieva bērnu lepnumam? Tā ir augstprātība. Augstprātība ir galvenais grēks, kas noved pie postošās lepnības — sevis nolikšanas Dieva vietā. Lepnība cilvēku iedrošina — iespējams pat ļoti triviālās lietās — sekot viltīgajam pamudinājumam, ko sātans izteica mūsu pirmvecākiem: „Jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.“ (Rad 3, 5) Citviet Svētajos Rakstos lasām, ka „augstprātības pamatā ir novēršanās no Kunga.“ (Sīr 10, 12) Patiešām šis netikums, kad tas ir iesakņojies, saindē visu cilvēka dzīvi, līdz tas kļūst par to, ko svētais Jānis sauc par superbia vitae, dzīves lepnību. (1 Jņ 2, 16)

Lepnība? Par ko? Svētie Raksti lieto gan traģiskus, gan komiskus izteicienus, lai noniecinātu lepnību: „Ko augstprātībā slīgst pīšļi un pelni? Dzīvs vēl un jau izgāžas iekšas. „Īsa slimība,“ jokojas ārsts, „šodien ķēniņš, rīt pagalam.““ (sal. Sīr 10, 9-10)

Kad lepnība pārņem savā varā dvēseli, nav jābrīnās, ka tā nes sev līdzi arī virkni citu netikumu: mantkārību, nesavaldību, skaudību, netaisnību. Augstprātīgs cilvēks, cenšoties labāk iekārtoties dzīvē un ļaujot vaļu savam ļaunajam raksturam, vienmēr nesekmīgi centīsies gāzt no troņa Dievu, kurš ir žēlsirdīgs pret visām radībām.

Lūgsim Kungu, lai Viņš mums neļauj iekrist šajā kārdinājumā. Lepnība ir vissliktākais un nožēlojamākais no visiem grēkiem. Ja ar saviem māņiem tai izdodas uzkundzēties cilvēkam, nelaimīgais upuris sāk izlikties par to, kas viņš nav, kļūst tukšs un uzvedas kā krupis no fabulas, kurš savā lielībā tā piepūtās, ka beigu beigās pārsprāga. Lepnība ir nepatīkama arī no cilvēciskā viedokļa raugoties. Iedomājieties cilvēku, kurš sevi iztēlojas par citiem labāku esam un kurš nemitīgi tīksminās par sevi un uz pārējiem cilvēkiem noraugās no augšas, savukārt tie viņu izsmej par viņa muļķīgo iedomību.

Kad dzirdam runājam par lepnību, iespējams, uzreiz iedomājamies despotisku un valdonīgu cilvēku. Mēs iztēlojamies pūļa klaigas, uzgavilējot garām jājošam uzvarētājam, kurš kā Romas imperators noliec savu galvu, lai viņa cildenā piere nepieskartos triumfa arkas baltajam marmoram.

Bet būsim reālisti. Šāda veida lepnība raksturīga vienīgi cilvēkiem ar sakāpinātu iztēli. Mums jācīnās ar citām lepnības formām, kas ir izsmalcinātākas, un arī biežāk sastopamas. Tas ir: pret lepnību, kas liek cilvēkam daudz labprātāk mīlēt savu paša un nevis līdzcilvēku pārākumu; pret iedomību un tukšību mūsu sarunās, domās un žestos; pret gandrīz slimīgu jūtīgumu, kas liek mums justies aizskartiem pat par rīcību un vārdiem, kas nekādā veidā nav tikuši izteikti ar nolūku mūs aizvainot.

Tie visi patiešām var būt un arī ir bieži sastopami kārdinājumi. Cilvēks var sākt sevi uzlūkot kā sauli un visa apkārt notiekošā centru. Viņaprāt, visam jāgriežas ap viņu. Un nereti gadās, ka šo savu neveselīgo iegribu vadīts viņš pat ir gatavs sākt izlikties, ka viņam sāp, ka viņš ir noskumis vai smagi slims, lai tikai piesaistītu sev apkārtējo uzmanību un tie viņu aprūpētu un lutinātu.

Lielākā daļa konfliktu, kas rodas daudzu cilvēku iekšējā dzīvē, ir viņu pašu iztēles auglis — „ko viņi par mani teica; ko citi padomās; vai viņi mani novērtēs…“. Un tā savas nožēlojamās muļķības dēļ šī nabaga dvēsele cieš, pārdzīvojot iztēlotu aizdomu dēļ. Atrodoties šajā nožēlojamā stāvoklī, it viss dvēseli sarūgtina un tā cenšas sēt bažas arī citos. Un tas viss tikai tādēļ, ka tā nemāk būt pazemīga, jo nav iemācījusies aizmirst pati sevi, lai Dieva mīlestības dēļ dāsni atdotos kalpojumam saviem līdzcilvēkiem.

Karalis ēzelīša mugurā

Vēlreiz pievērsīsimies Evaņģēlijam un paraudzīsimies uz sevi, uzlūkojot mūsu paraugu — Jēzu Kristu. Ar mātes starpniecību Jēkabs un Jānis lūdz Jēzum vietu Viņa labajā un kreisajā pusē. Pārējie apustuļi uz viņiem sadusmojas. Kāda ir mūsu Kunga atbilde uz to visu? „Kas grib tapt lielāks, lai ir jūsu sulainis, bet kas no jums grib būt pirmais, lai ir visu kalps! Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un dotu savu dzīvību daudzo atpestīšanai.“ (Mk 10, 43-45)

Kādā citā reizē, dodoties uz Kafarnaumu (iespējams, Jēzus gāja viņiem pa priekšu kā to bija darījis arī citkārt), „kad viņi bija namā, Viņš jautāja tiem: Par ko jūs ceļā runājāt? Bet viņi klusēja, jo tie ceļā savā starpā bija strīdējušies, kurš no tiem lielāks. Un Viņš apsēdies piesauca tos divpadsmit un sacīja tiem: Ja kas grib būt pirmais, tas būs no visiem pēdējais un visu kalps. Un Viņš ņēma bērnu, novietoja to viņu vidū un, to apskāvis, sacīja tiem: Kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet to, kas mani sūtījis.“ (Mk 9, 32-36)

Vai tas, kā Jēzus rīkojas, neliek jums Viņu iemīlēt? Jēzus sniedz apustuļiem mācību un, lai viņi labāk to saprastu, Viņš tiem arī parāda uzskatāmu piemēru. Viņš pasauc bērnu — kādu no tiem mazajiem, kas droši vien tobrīd skraidelēja pa māju, — un ar mīlestību to apskauj. Cik daiļrunīga ir mūsu Kunga klusēšana! Ar to Viņš ir pateicis visu. Viņš mīl tos, kas kļūst kā mazi bērni. Pēc tam Viņš piebilst, ka atlīdzība par šo vienkāršību un gara pazemību ir iespēja apskaut Viņu un Tēvu, kas ir Debesīs.

Kad tuvojas Viņa Ciešanu laiks un Jēzus grib ļoti spilgtā veidā atklāt savu valdīšanu, Viņš triumfālā veidā iejāj Jeruzalemē. Bet to Viņš dara, sēžot ēzelīša mugurā! Rakstos bija teikts, ka Mesija būs pazemības karalis: „Sakiet Siona meitai: Lūk, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, sēdēdams ēzelī un nastnesējas ēzeļa mātes kumeļā.“ (Mt 21, 5; Zah 9, 9)

Pēdējās Vakariņas. Kristus ir visu sagatavojis, lai atvadītos no saviem mācekļiem, bet viņi tikmēr jau kārtējo reizi ir aizņemti ar jautājumu: kurš no viņiem ir uzskatāms par lielāku? Tad Jēzus, „no mielasta piecēlies, novilka savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. Pēc tam, ielējis ūdeni traukā, sāka mazgāt mācekļu kājas un susināja tās linu priekšautā, ar ko Viņš bija apjozies.“ (Jņ 13, 4-5)

Viņš atkal sludina ar savu piemēru, ar darbiem. Mācekļu klātbūtnē, kuri savas lepnības un iedomības dēļ ir aizņemti strīdos, Jēzus noliecas un ar prieku uzņemas kalpa lomu. Vēlāk, atgriežoties pie galda, Viņš tiem paskaidro: „Vai jūs zināt, ko Es jums darīju? Jūs Mani saucat par Mācītāju un Kungu, un jūs labi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jūsu kājas, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt.“ (Jņ 13, 12-14) Mani dziļi aizkustina šis mūsu Kunga smalkjūtīgums. Viņš nesaka: „Ja Es tā darīju, tad cik gan daudz vairāk jums tā būtu jādara?“ Viņš nostāda sevi vienā līmenī ar mācekļiem, Viņš nevienu nepiespiež, bet augstsirdības trūkumu pārmet maigi, ar lielu mīlestību.

Tāpat kā pirmajiem divpadsmit arī mums Kungs var iečukstēt ausī, un Viņš to arī nemitīgi dara, - exemplum dedi vobis, Es jums devu priekšzīmi. (Jņ 13, 15) Es esmu kļuvis kalps, lai arī jūs ar lēnprātīgu un pazemīgu sirdi prastu kalpot visiem cilvēkiem.

Pazemības augļi

„Jo dižāks esi, jo vairāk zemojies, un Kunga priekšā atradīsi žēlastību.“ (Sīr 3, 18) Ja būsim pazemīgi, Dievs nekad mūs nepametīs. Viņš pazemo lepno augstprātību, bet izglābj pazemīgo. Viņš atbrīvo nevainīgu cilvēku, kurš tiek izglābts savu roku šķīstuma dēļ. (sal. Īj 22, 29-30) Mūsu Kunga bezgalīgā žēlsirdība nekavējas palīdzēt tiem, kas pazemīgi Viņu piesauc. Un tad Viņš rīkojas atbilstoši tam, kas Viņš ir — Visvarenais Dievs. Lai arī dvēselei draudētu daudz briesmu un tā justos nomocīta un savas pestīšanas ienaidnieku ielenkta, tomēr tā neaizies bojā. Un tā tas ir noticis ne tikai sen pagājušos laikos, bet turpina notikt arī šajās dienās.

Lasot šodienas lasījumus, iztēlojos Danielu izsalkušu lauvu ielenkumā un bez dramatizēšanas un ļaušanās pesimismam (jo es nevaru apgalvot, ka „vecie laiki bija labāki“, tādēļ, ka ikvienam laikmetam ir savas labās un sliktās puses) nodomāju, ka arī mūsdienās šajā vidē, kurā dzīvojam, apkārt klejo daudz rūcošu lauvu, kas meklē, ko aprīt: tamquam leo rugiens, circuit quaerens quem devoret. (sal. 1 Pēt 5, 8)

Kā mēs varam izvairīties no šiem plēsīgajiem zvēriem? Iespējams, ka mūsu liktenis nebūs tāds kā Danielam. Es neesmu pārāk liels brīnumu cienītājs, tomēr mīlu Dieva diženumu, kas caur tiem izpaužas. Un arī saprotu, ka Dievam būtu bijis vieglāk vienkārši remdēt pravieša izsalkumu vai arī nolikt tam priekšā ēdienu, tomēr Viņš to nedarīja. Tā vietā Dievs visu izkārtoja tā, ka cits pravietis — Habakuks — brīnumainā veidā no Jūdejas nokļuva pie Daniela un deva viņam ēst. Dievs neiebilda šajā brīdī paveikt lielu brīnumu, jo Daniels bija lauvu bedrē ne jau savas vainas dēļ, bet gan sātana algotņu netaisnības dēļ kā Dieva kalps un elku iznīcinātājs.

Arī mēs esam aicināti iznīcināt daudzus elkus, taču ne jau darot kādus elpu aizraujošus brīnumus, bet gan vienkārši dzīvojot parastu kristiešu dzīvi un cenšoties sev apkārt sēt mieru un prieku. Tādā veidā mēs nogāzīsim tos elkus, ko cilvēki sev uzcēluši no pārmetumiem, netaisnības, nezināšanas un viņu iedomātās pašpietiekamības, ko tie cenšas iegūt, augstprātīgi uzgriežot muguru Dievam.

Nebīstieties, nebaidieties ne no kāda ļaunuma, pat ja apstākļi, kādos jūs strādājat, ir briesmīgi — vēl ļaunāki nekā Danielam, atrodoties bedrē kopā ar mežonīgiem zvēriem. Šodien Dieva roka ir tikpat varena kā vienmēr un, ja nepieciešams, Viņš paveiks brīnumus. Esiet uzticīgi! Lai jūsu uzticība Kristus mācībai ir mīlestības, atbildības un prieka pilna! Esiet droši, ka laiks, kurā dzīvojam, nav ne ar ko sliktāks par aizgājušajiem gadsimtiem un ka mūsu Kungs tagad ir tas pats, kas agrāk.

Es pazinu kādu priesteri jau gados, kurš mēdza ar smaidu sacīt: „Es vienmēr esmu ļoti, ļoti mierīgs.“ Tādiem vienmēr jābūt arī mums — pilnasinīgi jādzīvo pasaulē, kur visapkārt ir izsalkuši lauvas, tomēr nekad nezaudējot mieru, vienmēr esot miera pilniem. Mīlot, ticot, cerot un nekad neaizmirstot, ka, ja vien tas tiešām būs nepieciešams, Kungs paveiks jaunus brīnumus.

Ļaujiet jums atgādināt: ja vien būsiet atklāti un parādīsiet sevi tādus, kādi patiesībā esat; ja vien modināsiet sevī šo labo, Dieva bērnu lepnumu (un to darīsiet nevis lepnības, bet gan pazemības mudināti), tad jūs un arī es varēsim justies droši jebkurā vidē. Mēs vienmēr varēsim saukt sevi par uzvarētājiem un lepoties ar izcīnītām kaujām, kas būs mums vien zināmas Dieva mīlestības uzvaras, kas nes sev līdzi mieru, dvēseles laimi un sapratni.

Pazemība mūs skubinās veikt lielus darbus, bet vienīgi ar nosacījumu, ka nekad neaizmirsīsim savu niecību un ar katru dienu būsim aizvien vairāk pārliecināti par savu nabadzību. Svētais Ambrozijs saka: „Bez vilcināšanās atzīsti, ka tu esi kalps, kuram ir jāveic daudzi uzdevumi. Nedižojies, ka tevi sauc par Dieva bērnu. Atzīsim žēlastību, bet neaizmirsīsim savu dabu. Nekļūsti iedomīgs, ja esi labi kalpojis, jo tu esi izdarījis to, ko tev vajadzēja izdarīt. Saule veic savu uzdevumu un mēness paklausa; eņģeļi izpilda savu pienākumu. Dieva izvēlēts instruments pagāniem saka: „Es neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva Baznīcu.“ (1 Kor 15, 9) Lai arī mēs atturamies no sevis slavināšanas par mūsu pašu nopelniem, kas vienmēr ir nožēlojami un mazi.“ (Sv. Ambrozijs, Expositio Evangelii secundum Lucam, 8, 32 (PL 15, 1774))

Pazemība un prieks

„No viltus ļaudīm un ļauna darītājiem izglāb mani, Kungs!“ (Ps 43, 1) Svētās Mises teksts mums vēlreiz stāsta par labo — Dieva bērnu lepnumu; tas parāda mums nevērtīgo materiālu no kāda esam veidoti, visas mūsu ļaunās noslieces, un pēc tam lūdz: emitte lucem tuam, sūti savu gaismu un savu patiesību, ka tās mani vada, ka tās mani aizved Tavā svētajā kalnā. (Ps 43, 3) Man nav kauns atzīties, ka biju dziļi aizkustināts, lūdzoties šos psalma vārdus.

Kā mums rīkoties, lai iegūtu šo labo Dieva bērnu lepnumu? Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus „negribēja apmeklēt Jūdeju, tāpēc ka jūdi meklēja Viņu nonāvēt.“ (Jņ 7, 1) Viņš, kuram būtu pieticis ar vienu vienīgu vārdu, lai iznīcinātu savus ienaidniekus, arī izmantoja cilvēciskus līdzekļus. Viņš, kurš bija Dievs un kuram vajadzēja to tikai vēlēties, un apstākļi būtu pilnībā izmainījušies, šeit atstāja mums brīnišķīgu mācību: Viņš nedevās uz Jūdeju. „Tā brāļi sacīja Viņam: Aizej no šejienes un dodies uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari.“ (Jņ 7, 3) Viņi gaidīja, ka Viņš tur paveiks ko iespaidīgu. Vai redzat? Vai pamanāt, ka šī ir mācība par labo — Dieva bērnu lepnumu un ļauno — postošo lepnību.

Patiesais, labais Dieva bērnu lepnums izskan šodienas upurēšanas lūgšanā: „Uz Tevi paļaujas, kas pazīst Tavu vārdu, jo Tu, Kungs, nepamet tos, kas Tevi meklē.“ (Ps 9, 11) Un mūs, kas neesam nekas cits kā vien salaboti māla trauki, pārņem prieks, jo Viņš „piemin nelaimīgos, Viņš neaizmirst lūgšanas“ (Ps 9, 13), ko izsaka pazemīgie.

Nevienu brīdi neticiet tiem, kas pazemības tikumu parāda kā kaut ko pazemojošu, vai arī kā tādu, kas mūs nolemj pastāvīgai nomāktībai. Apziņa, ka esam veidoti no māla, kas atkal sastiprināts kopā, ir nepārtraukta prieka avots. Tas nozīmē atzīt mūsu mazumu Dieva priekšā: atzīt, ka esam mazi; ka esam bērni. Vai tad var būt vēl lielāks prieks par to, ko izjūt cilvēks, kurš, apzinoties savu nabadzību un vājumu, zina arī, ka ir Dieva bērns? Tad kāpēc gan mēs cilvēki skumstam? Tādēļ, ka dzīve uz šīs zemes nenorit tā, kā bijām cerējuši; tādēļ, ka mūsu ceļā parādās šķēršļi, kas liedz mums īstenot mūsu personīgās ambīcijas.

Nekas tāds nenotiek, ja cilvēks izdzīvo šo pārdabisko realitāti — patiesi pieņem savu Dieva bērna stāvokli. „Ja Dievs par mums, kas ir pret mums?“ (Rom 8, 31) Kā es parasti saku: lai bēdājas tie, kas stūrgalvīgi atsakās atzīt sevi par Dieva bērniem!

Visbeidzot šodienas liturģijā mēs atrodam divus lūgumus, kam vajadzētu kā bultām izšauties no mūsu lūpām un sirdīm: „Dari, Kungs, visvarenais Dievs, lai vienmēr, svinot šos dievišķos noslēpumus, mēs nopelnām tuvoties Debesu dāvanām.“(Lūgšana pēc svētās Komūnijas) Un vēl: „Mēs Tevi lūdzam, Kungs, dod, lai mēs Tev pastāvīgi kalpojam saskaņā ar Tavu gribu.“ (Lūgšana Super populum) Kalpojiet, mani bērni, kalpojiet; tas ir mūsu uzdevums — „kalpot visiem, lai mūsu dienās ticīgā tauta varētu pieaugt nopelnos un skaitā.“ (Lūgšana Super populum)

Uzlūkojiet uz Jaunavu Mariju. Nekad neviena radība nav pieņēmusi Dieva plānus ar lielāku pazemību. Ancilla Domini — Kunga kalpones (Lk 1, 38) pazemības dēļ mēs viņu piesaucam, godinot par causa nostrae laetitiae, mūsu līksmības cēloni. Kad savā neprātīgajā vēlmē līdzināties Dievam Ieva sagrēkoja, viņa paslēpās no Kunga: viņai bija kauns un viņa bija noskumusi. Marija, atzīstot sevi par Kunga kalponi, kļuva par Iemiesotā Dievišķā Vārda Māti un tapa piepildīta ar prieku. Lai viņas — labās Mātes — līksmība pāriet arī uz mums un lai mēs tajā līdzināmies viņai, tādējādi kļūstot līdzīgāki arī Kristum.