Pazemība

Kad tu dzirdi triumfālus aplausus, lai tavās ausis skan ari tie smiekli, kurus izraisīja tavas neveiksmes.

Neesi līdzīgs apzeltītam vējrādim augstas mājas korē. Lai ari kā tas mirdzētu un lai ari cik augstu atrastos, tas māju nepadarīs stabilāku.

Labāk esi mājas pamats. Necils, neredzams, bet nozīmīgs, jo uz tā stingri turas visa celtne.

Jo vairāk mani cildina, Kungs, jo pazemīgāku dari manu sirdi, ļaujot man saprast, kas es biju, esmu un būšu, ja Tu no manis novērsīsies.

Neaizmirsti, ka tu esi tikai… tukšs trauks. Tāpēc, ja Dievišķais Dārznieks tevi apgādā ar leknu augsni un iestāda brīnišķīgas puķes, tev nevajadzētu kļūt pārlieku lepnam par daiļumu un smaržu.

Esi pazemīgs, jo tu esi tikai necils tukšs trauks.

Kad tu ieraudzīsi sevi tādu, kāds patiesībā esi, tad tev liksies pašsaprotami, ka citi tevi nicina.

Tu esi pazemīgs nevis tad, kad pats sevi pazemini, bet gan tad, kad to dara citi, bet tu to paciet Kristus dēļ.

Ja tu pazītu pats sevi, tad priecātos par to, ka tevi nicina, un raudātu, kad tiktu cildināts un slavēts.

Lai tevi nesāpina tas, ka citi redz tavas kļūdas, Vienīgais, kam tevi būtu jāizraisa sāpes, ir Dieva apvainošana vai ari tas, ja kāds tevis dēļ kritis kārdināšanā.

Turklāt, lai citi zina, kāds tu esi, un lai tevi nicina. Neskumsti par to, ka esi nekas, jo Jēzus tevi piepildīs.

Ja tu vienmēr rīkotos pēc savas sirds impulsiem un saprāta balss, tad pastāvīgi gulētu garšļaukus visā garumā līdzīgi pretīgam, nožēlojamam tārpam… Dieva priekšā, kuram tu vienmēr dari pāri.

Cik vērtīga ir pazemība! Marijas vārdi liecina, ka tā ir vēl pārāka par ticību, mīlestību un šķīstību: „Quia respexit humilitatem…“ - „Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes.“

Tu - netīrais puteklis, kas guļ uz zemes. Pat ja Svētā Gara dvesma paceltu tevi augstu padebešos un tu, Taisnības saules staru apspīdēts, sāktu mirdzēt kā zelts, neaizmirsti savu niecīgumu.

Viens vienīgs lepnības mirklis var nomest tevi atkal zemē, un tu vairs nebūsi gaisma, bet pīslis.

Tu… lepojies? Ar ko gan?

Lepojies? Kāpēc? Pavisam drīz pēc nedaudz gadiem, varbūt pat dienām - tu pārvērtīsies pavisam necilā trūdu un kaulu kaudzītē… un neviens virs zemes tevi vairs neatcerēsies.

Tu - izglītotais, ievērojamais, daiļrunīgais, varenais! Ja tev pietrūkst pazemības, tu neesi ne plika graša vērts. Izgriez, izrauj šo savu „es“, kas tevi ir vispārākajā pakāpē! Dievs tev palīdzēs, un tad tu varēsi sākt strādāt Kristus labā. Viņa apustuliskā pulka pēdējā rindā.

Tā nav pazemība, bet visparastākais kūtrums. Cik viegli un ērti ir nepretendēt uz tiesībām, kas patiesībā ir. tavi pienākumi.

Pazemīgi atzīsti savu nespēku, un varēsi teikt tāpat kā apustulis Pāvils: „Cum enim infirmor, tunc potens sum,“ - „Jo, būdams nespēcīgs, esmu spēcīgs.“

Tēvs, kā jūs varat paciest visus šos mēslus?“ tu jautāji pēc nožēlas pilnas grēksūdzes.

Es neatbildēju, bet nodomāju: „Ja savā pazemībā tu jūties kā mēslu bedre, tad mēs vēl varam pārvērst tavu postu par kaut ko patiesi diženu.“

Paskaties, cik pazemības mūsu Kungā Jēzū: Jeruzalemē par troni Viņam kalpoja ēzelītis.

Pazemība ir ari drošs ceļš, kā sasniegt iekšēju mieru. Lūk, Kunga vārdi: „Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm.“

Tas nav pazemības trūkums, ja tu dod sev atskaiti par savas dvēseles pilnveidošanu. Tā tu vari izteikt pateicību Dievam.

Tikai neaizmirsti, ka esi nabags, kas ietērpies elegantā… iznomātā uzvalkā.

Sevis iepazīšana mūs taisnā ceļā noved pie pazemības.

Aizstāvot apustuliskās kalpošanas garu un pamatus, tava pazemība nedrīkst vājināt stingrību.

Nelokāmība nav lepnība, bet gara spēks.

Tā visa pamatā bija lepnība. Tu iedomājies, ka esi spējīgs visu sasniegt viens pats. Kungs tevi atstāja uz mirkli, un tu jau sāki krist lejup.

Kļūsti pazemīgs, un Kungs tev neliegs savu atbalstu.

Pēdējais laiks tikt vaļā no šim augstprātīgajām domām. Tu esi tikai ota mākslinieka rokās. Un nekas vairāk.

Saki man, kāda jēga ir otai, kas tikai apgrūtina mākslinieka darbu?

Lai tu, kas esi tik pašapmierināts un tukšs, kļūtu pazemīgāks, pārdomā šos Isaja vārdus: „jūs esat kā ūdens pilieni vai rasa, kas nokrīt zemē un ir tikko saredzami.“

Šī nodaļa citā valodā