Josemaría Escrivá Obras
118

Dievs dāvā svēto šķīstību tiem, kas to pazemīgi lūdz.


119

Cik brīnišķīga ir svētā šķīstība! Taču nebūs tā nedz svēta, nedz Dievam patīkama, ja mēs to nošķirsim no mīlestības.

Mīlestība ir sēkla, kas, šķīstības aplaistīta, izaug un nes vissaldākos augļus. Bez mīlestības šķīstība ir neauglīga; tās ūdeņi pārvērš dvēseli par purvu, par stāvošu dumbrāju, no kura paceļas lepnības dvaka.


120

“Šķīstība?“ smīkņājot jautā tie, kuri stājas laulībā tad, kad dvēseles un miesas pavasaris ir pagājis.

Apsolu jums, ka ar Dieva palīdzību uzrakstīšu grāmatu, kuras nosaukums būs “Celibāts, laulība un šķīstība“.


121

Krietnajām, skaidrajām dvēselēm ir jāuzsāk krusta karš ar tiem, kas cenšas “cilvēku padarīt par lopu“.

Šo darbu nāksies uzņemties jums pašiem.


122

Daudzi šajā pasaulē dzīvo kā eņģeļi. Kāpēc tu neesi viņu vidū?


123

Kad tu stingri apņemsies dzīvot šķīstu dzīvi, tad šķīstība tev nebūs par nastu, bet kļūs par uzvaras kroni.


124

Tu, ārsts apustulis, raksti: “Pēc sevis spriežot, mēs zinām, ka šķīstību var saglabāt, tikai pastāvīgi izvairoties no kārdinājumiem, noslāpējot sevi visas kaislības un pieņemot Svēto Komūniju, kas neļauj uzliesmot postošai ugunij. Tieši šķīstību saglabājošo cilvēku vidū mēs sastopam tikumīgus cilvēkus. Bet nešķīsto vidū lielākoties ir gļēvuļi, patmīļi, divkoši, neģēļi tie, kuriem pietrūkst vīrišķības.


125

“Kā es vēlētos,“ tu man teici, “lai jaunavīgais apustulis Jānis izrādītu man uzticēšanos, dotu man padomus un mudinātu iegūt sirds šķīstību.“

Ja tu to patiešām gribi, tad pasaki viņam to, un tu sajutīsi uzmundrinājumu un saņemsi padomu.


126

Nesātība ir nešķīstības vēstnese.


127

Neuzsāc dialogu ar miesas kārību. Vienkārši sāc to nicināt.


128

Kautrība un pieticība ir šķīstības jaunākās māsas.


129

Bez svētās šķīstības nav iespējams nodoties apustuliskajam darbam.


130

Atbrīvo mani, Kungs, no nekrietnas baudkāres, kas iesakņojas manā sirdi, lai es varētu atvērt savu dvēseli Mierinātājam un neatkāpties no Viņa.


131

Nekad nerunā par neķītrām lietām un notikumiem, pat ja vēlies tos nosodīt. Atceries, ka tie ir lipīgāki nekā sveķi. Novērs sarunu uz kaut ko citu, bet, ja tas nav iespējams, tad, runājot par šo tēmu, saki, cik jauka un vajadzīga ir svētā šķīstība, kas ir to cilvēku tikums, kuri apzinās savas dvēseles vērtību.


132

Neiedomājies, ka esi drošsirdīgs. Vairies no šāda kārdinājuma!


133

Svētie nav bijuši kaut kādi īpaši vājinieki, kuru dzīve mums būtu jāpēta pēc to slimības vēstures. Viņi bija un būs vienkārši cilvēki ar tādu pašu miesu un tādu pašu dvēseli, kāda ir mums. Un viņi uzvarēja.


134

“Apkārt balts, iekšā melns,“ es tev teikšu, kad redzēšu, kā tu vilcinies kārdinājuma priekšā, slēpdams nekrietnību aiz mākslas, izglītības un mīlestības maskas.

Vai zini senu spāņu sakāmvārdu “Miesa, pat ieģērbta zīdā, paliek tikai miesa“?


135

Ja tu zinātu savu vērtību! Apustulis Pāvils par to saka: “Jūs esat atpirkti “pretio magno“ - “par dārgu cenu“.“

Tālāk viņš piebilst: “Glorificate et portate Deum in corpore vestro,“ - “Pagodiniet un nesiet Dievu savā miesā.“

Slavē Viņu “miesas šķīstībā“!


136

Cik ātri paiet laiks juteklisko baudu virpulī, bet pēc tam - kāda vientulība!


137

Padomā: īslaicīgu baudu dēļ, kuras pēc sevis atstāja tik daudz rūgtuma, tu nomaldījies no ceļa!


138

“Infelix ego homo! Quis me liberabit de corpore mortis huius?“ - “Es, nelaimīgais cilvēks! Kas mani atbrīvos no šīs nāvi nesošās miesas?“ iesaucas apustulis Pāvils. Atjaunojies garā! Viņš arī cīnījās.


139

Kārdinājuma brīdī atceries par Dieva mīlestību, kas sagaidīs tevi debesīs. Attīsti sevī šo cerības tikumu, bet ne jau mazdūšības dēļ.


140

Kamēr tu neesi nolēmis krist grēkā, neuztraucies, lai kas arī notiktu. Jo tikai griba var atvērt sirds durvis un ielaist tajā nekrietnību.


141

Tu it kā dzirdi balsi savā dvēselē sakām: 'Ak, šie reliģiskie aizspriedumi!“ Taču vēlāk visā savā nespēcībā tava nabaga grēcīgā miesa iesaucas, vēlēdamās piesaistīt sev uzmanību: “Tiesības. Manas tiesības!“

Kad ar tevi tā notiek, atceries, ka pastāv gan Dieva, gan cilvēku radītie likumi. Ir Dievs… un ir arī elle!


142

“Domine! Si vis, potes me mundare.“ “Kungs! Ja Tu gribi, Tu vari mani padarīt šķīstu.“

Tā ir dziļas ticības caurstrāvota nabaga lepras slimnieka lūgsna. Kad ar tevi notiek tas, par ko zina Dievs un mēs abi, lūdzies šādi. Un drīz tu sadzirdēsi Kristus balsi: “Volo, mundare!“ - “Es gribu! Topi šķists!“


143

Lai ievērotu šķīstību, Svētais Asīzes Francisks vārtījās sniegā, Svētais Benedikts metās ērkšķu krūmā, Svētais Bernards gremdējās ledainā dīķī… Bet tu, ko tu esi darījis?


144

Kristāltīra šķīstība dāvā Svētajam apustulim Jānim spēku krusta priekšā. Pārējie apustuli no Golgātas aizbēg, atstājot viņu ar Kristus māti.

Neaizmirsti, ka šķīstība nostiprina raksturu, padara to vīrišķīgāku.


145

Netālu no Madrides atradās frontes līnija. Kādu ritu, kad manam logam gāja garām jauni, braši, dzīvespriecīgi kareivji, es izdzirdēju viņu rotas virsnieka dziedātu dziesmu:

“Es nedāvināšu tev pusi no savas sirds. Mīlestībā dāvinu tev visu savu sirdi.“

“Un es?… Kāpēc es vilcinos? Kāpēc neuzdrīkstos atdot savu sirdi - pilnībā, mīlestībā, nepaturot to sev?“ Un lūgšana iesāka plūst kā rāma, plaša upe.


Iepriekšējais Nākamais