Taktika

Savējo vidū, apustuliskā dvēsele, tu esi kā akmens, kas iekritis ezerā. Ar savu piemēru un vārdiem tu izraisi pirmo sīko vilnīšu apli… un tas radis vēl vienu… un tad vēl, un vēl ik reizi arvien plašāku.

Vai tagad tu saproti savas misijas varenumu?

Cik gan ļoti pasaulīgie cilvēki vēlas pamest savu vietu! Kas notiktu, ja katrs mūsu ķermeņa kauls un katrs muskulis vēlētos pārvietoties?

Lūk, pasaules neapmierinātības cēlonis. Bet tu paliec savā vietā, mans dēls! Tieši tur tu varēsi vislabāk strādāt Dieva valstības labā.

Vadoņi… Stiprini savu gribu, lai Kungs tev uzticētu vest līdzi citus!

Vai tad tu neredzi, ko dara nekrietnās slepenās savienības? Tam neizdodas piesaistīt pārāk daudz cilvēku, taču tās izaudzina „velnus“, kuri cilvēku masas uzbudina, noved līdz ārprātam un velk sev līdzi haosa bezdibenī… ellē. Viņi sevi nes nolādētu sēklu.

Bet tu, ja vēlies, nesīsi Dieva Vārdu, kas ir tūkstoškārt svētīts un kas nepievij. Ja esi augstsirdīgs, ja darbos tiecies pēc svētuma, tad iegūsi to ari citiem. Un vēlāk - Debesu valstību: „Omnes cum Petro ad Iesum per Mariam.“ -„Kopā ar Pēteri caur Mariju - pie Jēzus.“

Vai tas nav neprātīgi - mest zemē zeltainos kviešu graudus, lai tie sapūtu? Tomēr bez šī neprāta nebūs ari labības.

Mans dēls, kā ir ar tavu augstsirdību?

Tu vēlies mirdzēt kā zvaigzne?

Labāk esi degoša lāpa, šeit, lejā, nemanāmi aizdedzinot visu, kam pieskaries. Lūk, tava apustuliskā kalpošana, lūk, kādēļ esi virs zemes.

Kļūt par ienaidnieka ruporu? Nē, tas jau būtu muļķības kalngals! Un, ja tas otrs izrādās Dieva ienaidnieks, tad tas turklāt ir liels grēks. Tādēļ ari es nekad neslavēšu to izglītoto zināšanas, kuri tās gluži kā tādu kanceli izmanto uzbrukumiem Baznīcai.

Mēs aulekšojam un aulekšojam, kaut kur skrienam, kaut ko darām, kaut ko ceļam…

Garīgā nozīmē šāda dzīve ir tikai ilūzijas, maldi, tā līdzinās teātra butaforijām.

Tas viss ir tādēļ, ka lielākā dala cilvēku dzīvo tikai tagadnē. Bet tev ir jāskatās mūžības acīm, tagadnē redzot gan pagājību, gan nākamību.

ir vajadzīgs miers, rāmums un intensīva garīgā dzīve. Beigsies aulekšošana, mētāšanās, citas vietas meklēšana, un tu kļūsi līdzīgs jaudīgam ģeneratoram - jā, elektrību ražojošai mašīnai, tikai garīgai, un daudziem, ļoti daudziem tu dosi gaismu un spēku, pats no tiem neko nezaudējot.

Lai nav ienaidnieku! Tev ir jābūt tikai draugiem. Labās rokas pusē tie, kas tev darīja labu. Kreisās - tie, kas izdarīja vai kas gribēja izdarīt Jaunu.

Nestāsti par saviem apustuliskajiem varoņdarbiem, ja nu vienīgi - sava tuvākā labā.

Dzīvo nemanāmi, kā Kristus dzīvoja trīsdesmit gadus.

Gan ikdienā, gan uzvaras stundā Jāzeps no Arimatijas un Nikodēms slepus apmeklē Jēzu. Bet vispārējas mazdūšības stundā viņi atklāti un pārdroši - audacter - varasvīru priekšā atklāj savu mīlestību uz Kristu.

Mācies no tā!

Neuztraucieties, ja jūs „pazīst“ pēc jūsu darbiem. Tā ir Kristus labā smarža. Strādājot vienīgi Viņa dēļ, priecājieties, ka piepildās Svēto Rakstu vārdi: „Lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.“

„Non manifeste. sed quasi in occulto.“ - „Ne atklāti, bet it kā slepeni.“ Šādi Kristus atnāca uz Būdiņu svētkiem.

Šādi Viņš kopā ar Kleopu un viņa ceļabiedru devās uz Emavu. Šādi pēc augšāmcelšanās Viņš parādījās Marijai Magdalēnai.

Un šādi Viņš atnāca uz „brīnumaino lomu“, par to mums stāsta evaņģēlists Jānis: „Non tamen cognoverunt discipuli quia Jesus est,“ -„Mācekļi nepazina Jēzū“.

Un vēl apslēptāk, aiz mīlestības pret cilvēkiem, Viņš ir klātesošs Svētajā Euharistijā.

Celtnieki būvē skaistas ēkas un krāšņas pilis? Lieliski, lai tikai ceļ…

Mūsu uzdevums ir sagatavot dvēseles dzīvei šajās ēkās un pilīs.

Kādi brīnišķīgi mājokļi tiek mums sagatavoti!

Tu mani pamatīgi sasmīdināji un ari liki padomāt, kad pateici sen zināmo patiesību: „Naglas es dzenu ar aso galu!“

Jā, protams, daudz jūtamākus rezultātus tev dos vienkārša, draudzīga saruna nekā publiska runa, uzstājoties skatītāju tūkstošu priekšā. Izrāde, izrāde…

Un tomēr, kad ir jārunā daudzu priekšā, runā.

Vienatnē jūs neko nepaveiksiet. Bet, ja Kristus Mīlestība jūs apvienos, tad jūs būsiet izbrīnīti par rezultātiem.

Tu vēlies būt moceklis. Mocības var ciest ari šādi: būt apustulim un nesaukties par apustuli; būt misionāram, kas izpilda savu misiju, un nesaukties par misionāru; būt Dieva cilvēkam, bet izlikties pasaulīgam. Ar vienu vārdu sakot, rīkoties nemanāmi.

Izsmej viņu! Saki, ka tas viss ir izgājis no modes - gan pasta rati, gan nopūderētas parūkas… Kādēļ gan augšāmcelt 18. gs. dzīvojušā Voltēra atziņas un 19. gs. liberāļu idejas!

Kas tās par sarunām! Cik tas ir vulgāri un nelietīgi! Bet ar viņiem nākas tikties gan birojā, gan universitātē, gan operāciju zālē… gan jebkur citur plašajā pasaulē.

Ja Dieva vārdā tu lūdz viņus apklust, viņi par tevi pasmejas. Ja izrādi, ka tevi tas ir sakaitinājis, viņi var sākt ari ņirgāties. Ja tu vienkārši aizej prom, viss paliek pa vecam.

Izeja ir šāda: ar lūgšanu un gandarīšanu uztici viņus Dievam un pēc tam… droši pasaki viņiem kādu apustuliski stingru vārdu… Kad redzēsimies, es iečukstēšu tev dažus izteicienus.

Ievirzīsim pareizā gultnē tās „pārsteidzīgās muļķības“, ko izdara jaunatne.

Šī nodaļa citā valodā