Neatlaidība

Iesāk visi, neatlaidīgi turpina vienīgi svētie.

Esi neatlaidīgs, bet ne akli, ne pēc inerces, ne labu nodomu uzplaiksnījumu brīžos, bet saprātīgi un apdomības mudināts.

Saki Viņam: „Ecce ego quia vocasti me!“ - „Šeit es esmu, jo Tu esi mani saucis!“

Tu noklīdi no ceļa un nevēlējies atgriezties tāpēc, ka tev bija kauns. Patiesībā būtu jākaunas tad, ja tu nevēlētos atgriezties.

„Nepavisam nav jābūt varonim,“ tu atzinies, „vai ari jākļūst par apsmieklu laužu acis, lai varētu nošķirties no citiem, ja dažādu apstākļu dēļ tas būtu vajadzīgs,… un neatlaidīgi turpinātu savu ceļu.“

Un pēc tam piebildi: „Kamēr es ievēroju noteikumus, kurus esmu pieņēmis, mani neuztrauc intrigas un tenkas. Es izbītos; ja sāktu baidīties par šādiem sīkumiem.“

Lieliski!

Attīsti un saglabā šo augsto ideālu, kas tevi tikko piedzima. Padomā - pavasari daudzi koki uzplaukst, bet ne visi dod augļus.

Grūtsirdība - tavas neatlaidības ienaidnieks. Ja tu to neapkarosi, tad nonāksi līdz pesimismam, bet vēlāk - līdz remdenumam.

Esi optimists!

Kas ar tevi notiek? Pirms kāda laika tu itin bieži sauci: „Es vēlos Krustu, Kungs!“, bet tagad izrādās, ka esi vēlējies tādu Krustu, kas atbilstu tavai gaumei.

Dzelžaina neatlaidība. Lūdz to no Dieva un dari visu iespējamo, lai to iegūtu, jo neatlaidība ir spēcīgs līdzeklis, lai nenoklīstu no auglīgā ceļa, pa kuru tu esi sācis iet.

Tu nevari „pacelties spārnos“. Nav nekāds brīnums - pēc tāda kritiena!

Esi neatlaidīgs, un tu „pacelsies“. Citēšu tev kāda rakstnieka teikto: „Tava nabaga dvēsele ir kā putns, kam spārni aplipuši ar sakaltušiem dubļiem.“

Tev ir vajadzīga debesu saule un paša piepūle - pastāvīga un neatslābstoša. Kā tad citādi lai nokrīt tieksmju, fantāziju un grēku dubļi?

Tad tu kļūsi brīvs. Esi neatlaidīgs, un tu „pacelsies“.

Pateicies Dievam par to, ka Viņš tev palīdzēja, un priecājies par uzvaru. Dziļš ir tās dvēseles prieks, kura atsaucas Dieva žēlastībai.

Tu spried labi, saprātīgi. Cik daudz ir iemeslu, lai atsacītos no sava uzdevuma! Daži no tiem, šķiet, ir pat pamatoti.

Jā, es redzu, ka tev ir argumenti… Bet nav taisnības.

„Mans entuziasms ir pagaisis,“ tu man raksti. Ir jāstrādā nevis entuziasma, bet Mīlestības mudinātam, apzinoties savu pienākumu. Tas prasa lielu pašaizliedzību.

Nesatricināmam - lūk, kādam tev jābūt. ja tava neatlaidība sāk svārstīties citu cilvēku vai paša vājību priekšā, nav pārāk augsts tavs ideāls.

Reizi par visām reizēm pieņem izšķirošu lēmumu!

Tavs priekšstats par tavu ceļu liekas visai nožēlojams. Kad sajūti, ka tava sajūsma noplok, tu sāc domāt, ka esi nomaldījies. Bet īstenībā tā ir pārbaude. Tieši tādēļ tev ari ir liegts jaušams mierinājums.

Prombūtne, izolācija - mūsu neatlaidības pārbaude. Svētā Mise, lūgšana, sakramenti, upuris un Svēto Sadraudzība palīdzēs mums to izturēt.

Svētīga ir neatlaidība, ar kādu ēzelītis staigājot kustina dzirnavas, kas liek tecēt ūdenim un applūdina laukus un dārzus. Viņš staigā vienmērīgi, nepalielinot soli. Vienu dienu, otru, vienmēr viens un tas pats…

Bet bez tā nenogatavotos augli un neuzplauktu puķes. Lai šis domas dzīvo tevi, tavā sirdi!

Kur slēpjas neatlaidības noslēpums? Mīlestībā. Iemīli, un tu nekad Viņu neatstāsi.