Josemaría Escrivá Obras
172

Ja nenoliegsi pats sevi, nekad nekļūsi par lūgšanas cilvēku.


173

Ass vārds, nepateikts dzēlīgs joks, kas noklusēts, laipns smaids tam, kurš tevi traucē, klusējot uzņemts nepelnīts apvainojums, labvēlīga attieksme pret uzbāzīgiem, netaktiskiem sarunu biedriem, traucējošu un kaitinošu sīkumu neievērošana ikdienā… Tas viss, pastāvīgi praktizēts, ir pamatīga sevis pār-varēšana - pašaizliedzība.


174

Nesaki: “Šis cilvēks mani kaitina.“ Domā: “Šis cilvēks palīdz man kļūt svētākam.“


175

Neviens ideāls neīstenojas bez upura. Noliedz pats sevi! Cik brīnišķīgi ir būt par upuri!


176

Cik bieži tu esi vēlējies pakalpot Dievam un tad kārtējo reizi apzinājies, cik sīks un nožēlojams esi! Tu esi tik vājš, ka nespēj īstenot pat pavisam nenozīmīgas ieceres. Nešausti sevi, bet gan upurē Kungam savu neapmierinātību, savu īgnumu.


177

Nepalaid garām izdevību atteikties no saviem spriedumiem. Tas ir grūti, bet cik tas ir patīkami Dievam!


178

Kad tu redzi necilu koka krustu vientuļu, nožēlojamu, nevērtīgu… un bez Krustā Sistā -, tad atceries, ka tas ir tavs Krusts, ikdienā apslēpts, bez spožuma un mierinājuma…, kas gaida Krustā Sisto, kura tam trūkst.

Tev jābūt šim Krustā Sistajam.


179

Meklē tādu sevis noliegšanas veidu, kas nekaitētu citiem.


180

Kur nav pašaizliedzības, tur nav arī tikuma.


181

Iekšēja pašaizliedzība. Es tai neticu, ja neredzu, ka tu vingrinātos savu jūtu pārvarēšanā.


182

Šajā nožēlojamā šīszemes dzīvē izdzersim savu ciešanu biķeri līdz pat pēdējam pilienam. Kas gan ir desmit, divdesmit, piecdesmit ciešanu gadi pret Paradīzi uz mūžiem… uz mūžiem.

Bet svarīgāk par visu ir tas, ka mēs ciešam, lai iepriecinātu mūsu Kungu, izpērkot savus grēkus, esam vienoti ar Viņu pie Krusta, vārdu sakot, pieņemam ciešanas mīlestības dēļ.


183

Mūsu acis! Cik gan daudz ļaunuma pa tām iekļūst cilvēka dvēselē! Piemēram, Dāvida dvēselē… Apvaldot skatienu, tu nosargāsi savu sirdi.


184

Kāpēc tev ir jāskatās apkārt, ja “savu pasauli“ tu nes sevī?


185

Šī pasaule apbrīno tikai izrādītu varonību, taču patiesu pašaizliedzību, kas ir neredzama un šķietami nenozīmīga, tā nesaredz.


186

Pilnīga pašaizliedzība ar pilnu pašatdevi. Lai tavs upuris ir pilnīga ziedošanās.


187

Paradoksāli - lai dzīvotu, ir jānomirst.


188

Pielūko! Sirds ir nodevīga. Turi to aiz septiņām atslēgām.


189

Viss, kas neved pie Dieva, ir traucēklis. Izrauj to ar visām saknēm un aizmet prom.


190

Lūk, kādu lūgšanu Kungs ieteica strādniekam, kuram bija smaga rakstura, ātri aizkaitināms priekšnieks: “Es Tev pateicos, Kungs, par šo ļoti vērtīgo dāvanu! Kur es būtu atradis tādu cilvēku, kurš katru manu laipnību atmaksā ar dunku?!“


191

Pacenties uzvarēt sevi katru dienu, ceļoties noteiktā laikā un nepiekāpjoties slinkumam ne par mata tiesu. Ja ar Dieva palīdzību tu jau pašā rīta agrumā gūsi uzvaru pār sevi, tad tu vari cerēt uz vērā ņemamiem panākumiem turpmākajā dienas gaitā. Ļoti demoralizē tas, ja cīņas spars noplok jau pašā pirmajā sadursmē ar sevi.


192

Tu allaž ciet sakāvi. Katru reizi apņemies gādāt par kādas noteiktas dvēseles glābšanu vai svētdarīšanu vai atsaukties uz Dieva aicinājumu apustuliskai darbībai! Tad es būšu drošs par tavu uzvaru.


193

Neesi tāds ņuņņa! Ir pienācis pēdējais laiks atmest šo savādo līdzjūtību pret sevi.


194

Atklāšu tev tos zemes dzīves dārgumus, kurus nevajadzētu novērtēt par zemu: bads, slāpes, karstums, aukstums, sāpes, negods, nabadzība, vientulība, nodevība, apmelošana, ieslodzījums…


195

Pilnībā pievienojos tam, kurš sacījis, ka dvēsele un miesa ir divi ienaidnieki, kas nespēj šķirties, un divi draugi, kas nesatiek viens ar otru.


196

Miesai jāatvēl jūtami mazāk, nekā tai nepieciešams. Pretējā gadījumā tā sāks rīkoties nodevīgi.


197

Ja viņi ir bijuši tavu vājību un tava nespēka liecinieki, tad kāda gan nozīme ir tam, ja viņi būs liecinieki tavai nožēlai?


198

Lūk, pašaizliedzīgas dvēseles vērtīgie augli: izpratne un iecietība pret citu cilvēku vājībām, bet neiecietība pret savējām.


199

Ja kviešu grauds, iekritis zemē, nezaudē savu dzīvību, tas nedod augļus un paliek gluži viens. Vai tu gribi būt kviešu grauds, pašaizliedzīgi mirt un dot smagi pielietas vārpas? Lai Dievs svētī tavu druvu.


200

Tu negūsti uzvaru pār sevi un nenoliedz pats sevi tāpēc, ka esi lepns. Tu dzīvo nožēlas pilnu dzīvi? Neaizmirsti, ka lepnums var sadzīvot ar grēku nožēlu… Turklāt šī tava bēdāšanās pēc kritiena. pēc neparādītas augstsirdības - vai tā ir patiesa ciešanu izpausme vai vienkārši nožēla, ka esi tik mazs un nevarīgs? Cik tālu tu tomēr esi no Kristus, ja tevi trūkst pazemības… kaut ari tava paša paššaustīšanās nes tev šķietamus augļus.


201

Kāda žults. etiķa, pelnu un vērmeļu garša! Cik sausas un saplaisājušas lūpas! Taču šī fiziskā sajūta šķiet nieks salīdzinājumā ar rūgtumu, kas valda tavā dvēselē. Jo “no tevis prasa vairāk“, nekā tu spēj dot. Zemojies! Vai tavā miesā un tavā garā būtu palikusi šī rūgtā neapmierinātības sajūta, ja tu būtu izdarījis visu, uz ko esi spējīgs?


202

Tu gribi sevi brīvprātīgi sodīt sava nespēka un augstsirdības trūkuma dēļ? Neiebilstu, tomēr vēlētos, lai tavs uzliktais sods nav pārāk smags. bet gan tāds, kādu tu to uzliktu savam ienaidniekam, kurš tajā pašā laikā ir tavs brālis.


203

Nabaga mazo cilvēku prieks, pat ja tam ir pārdabiski iemesli, vienmēr atstāj pēc sevis rūgtuma piegaršu. Tev tas liekas savādi? Šeit. virs zemes. ciešanas ir mūsu dzīves sāls.


204

ir cilvēki, kas jautu sevi piesist krustā pārsteigto skatītāju tūkstošu acu priekšā, bet nespēj kristīgi pārciest ikdienas grūtības. Tagad padomā, kas tad prasa lielāku varonību.


205

Tu un es. mēs abi lasījām par kāda kristieša ikdienas dzīvi. Mēs kļuvām liecinieki cīņai ar sevi, kas ilgusi gadiem un kurā… uzvaras nepārtraukti mijušās ar sakāvēm. Atverot viņa dienasgrāmatu, var lasīt: “Šorīt brokastis spēju atturēties no sviesta… Šorīt nespēju…“

Dod, Dievs, lai katrs no mums piedzīvotu savu “sviesta pārbaudījumu“!


206

Pienācis rīts, un laiks celties. Vēl tikai Tēvreizi, un tad bez vilcināšanās augšā! Šis mirklis prasa pašaizliedzību, tas mērdē miesu un stiprina gribu… un ari veselībai nenāk par sliktu.


207

Par šo svēto nepatiku, ko izjūti pats pret sevi, pateicies kā par sevišķu velti.


Iepriekšējais Nākamais