Raksturs

Lai tava dzīve nav neauglīga! Esi noderīgs! Atstāj aiz sevis pēdas! Izstaro gaismu, ko radījusi tava ticība un mīlestība!

Ar savu apustulisko dzīvi nolīdzini pēdas, kuras atstājuši neķītrie ienaida sējēji. Un visur uz zemes liec uzliesmot Kristus gaismai, kuru tu nes savā sirdi.

Kā es vēlētos, lai tava izturēšanās un vārdi mudinātu citus sacīt: „Lūk, cilvēks, kuram paraugs ir Kristus dzīve!“

Briedums. Tev nepiestāv būt untumainam un kaprīzam. Neesi līdzīgs smieklīgai koķetei vai izlutinātam bērnam. Lai tava izturēšanās liecina par iekšējo dvēseles mieru.

Nesaki: „Tāda ir mana daba, tāds ir mans raksturs.“ Tas tikai liecina par rakstura trūkumu. „Es to vir!“ - „Esi vīrs!“

Iemācies sacīt „nē“.

Kad viltnieks tev čukst ausi: „Kāpēc sev sarežģīt dzīvi?“ - pagriez viņam muguru.

Neesi šaursirdīgs! Atver savu sirdi, lai tā kļūst visaptveroša, katoliska. Nelidinies kā mājputns, ja vari pacelties augstumos kā ērglis.

Nosvērtība. Kāpēc dusmoties, ja dusmojoties tu apvaino Dievu. kaitini tuvāko un ari pats pārdzīvo nepatīkamus mirkļus… Tev vienreiz tik un tā būs jābeidz dusmoties.

To, ko tu pateici, pasaki citā toni - bez dusmām, un tavi apsvērumi iegūs spēku. Bet pats galvenais - tu neapvainosi Dievu.

Nesāc uzreiz izteikt pārmetumus, tikko tevi pārņem sašutums par cita rīcību. Pagaidi līdz nākamajai dienai vai pat ilgāk. Un tikai tad mierīgi un ar attīrītu nodomu izsaki attiecīgu piezīmi. Ar labu vārdu tu panāksi vairāk nekā ar trīs stundu ilgu morāles lasīšanu. Apvaldi savas jūtu brāzmas!

Griba. Enerģija. Priekšzīme. Tam, kas jāizdara, ir jābūt izdarītam… bez svārstīšanās… neraugoties ne uz ko…

Bez tā arī Sisneross nebūtu Sisneross, Avilas Terēze nebūtu bijusi Svētā Terēze un Ignācijs no Lojolas nebūtu Svētais Ignācijs.

Dievs un drosme! „Regnare Christum volumus!“ - „Mēs gribam, lai Kristus valdītu!“

Esi vīrišķīgs šķēršļu priekšā! Dieva žēlastība tevi neatstās: „Inter medium montium pertransibunt aquae!“ - „Starp klintīm izlauzīsies straume!“ Un tu iziesi caur kalniem.

Kāda tam nozīme, ka tev pagaidām ir jāierobežo sava darbība, ja vēlāk kā atlaista atspere tu aiziesi daudz tālāk, nekā jebkad biji sapņojis?

Atbrīvo sevi no nevajadzīgām domām, kuras labākajā gadījumā atņem tev laiku.

Netērē savu enerģiju un neizšķied savu laiku, kas pieder Dievam, metot akmeņus uz suņiem, kuri aprej tevi ceļmalā. Neliecies par tiem ne zinis.

Neatliec uz rītdienu to darbu, ko vari paveikt šodien.

Tu esi tāds pats kā visi? Kā pūlis?… Tu, kurš esi radīts, lai vestu līdzi citus?! Mūsu vidū nav vietas tādiem, kas ir remdeni, nevis karsti.

Zemojies - un Kristus no jauna tevī iedegs mīlestības liesmu.

Nepadodies tai rakstura slimībai, kuras pazīmes ir nepastāvība it visā, nenopietnība vārdos un darbos, neapdomība… jeb, īsi sakot, _ vieglprātība. Tā piepilda katru tavu dienu ar jauniem, bet neauglīgiem un tukšiem plāniem. Ja tu neatgūsies - nevis rit, bet jau šodien, šajā brīdī -, tā pakāpeniski pārvērtīs tavu dzīvi par neauglīgu, mirušu tuksnesi.

Tu turpini būt vieglprātīgs, bezatbildīgs un nenosvērts. Jo tu esi gļēvs, Bet varbūt tas nav gļēvums, kas traucē tev sacelties pašam pret sevi?

Griba. Jā, bez tās nevar iztikt. Nenoniecini sīkumus. Nenonievā mazos darbus, un tu ar Dieva palīdzību attīstīsi, nostiprināsi savu gribu, iemācīsies valdīt pār sevi. Lai vēlāk, iedvesmodams ar savu piemēru, ar savu vārdu, ar savu gara spēku, vestu sev līdzi citus.

Tavā dzīvē bieži rodas domstarpības, konflikti, strīdi… Par to nav jābrīnās. Neesi jau nekāds zelta gabals, bet tāds pats vien cilvēks kā visi.

Tieši šajās domstarpībās tu vari nogriezt ērkšķus, izlīdzināt sava rakstura asās šķautnes un kļūt izturīgāks, līdzsvarotāks, žēlsirdīgāks un pilnīgāks!

Ja tu visiem patiktu, ja tavs raksturs būtu mīksts kā vasks un ja ari apkārtējie cilvēki būtu tev līdzīgi, tu nekad nekļūtu ne par mata tiesu svētāks.

Atrunas. To tev nekad netrūks. ja gribēsi izvairīties no savu pienākumu pildīšanas. Un cik daudz tajās loģikas!

Netērē laiku to izgudrošanai, bet dari, kas jādara.

Esi nelokāms. Esi īsts vīrietis. Esi cilvēks. Un tad… esi eņģelis.

Ko?… Nevari izdarīt vairāk? Vai tas nenozīmē, ka… nevari izdarīt mazāk?

Tevī ir godkāre: tu gribi zināt… tu gribi būt vadībā… tu gribi būt drosmīgs.

Labi. Brīnišķīgi. Bet… tikai Kristus dēļ, Mīlestības dēļ.

Nestrīdies! Strīdus reti kad vainago patiesības gaisma, jo to parasti noslāpē emocijas.

Laulība ir Svēts Sakraments. Tam gatavojoties, lai tavs garīgais tēvs parūpējas par tavu izglītošanu un iesaka tev izlasīt attiecīgas grāmatas. Tas tev palīdzēs cienīgi nest laulības uzliktos pienākumus.

Tu smejies, kad es tev saku: tev ir laulātā aicinājums. Bet tā ari ir - tas tik tiešām ir tavs aicinājums.

Uztici sevi erceņģelim Rafaelam, lai viņš tevi, tāpat kā Tobiju, līdz ceļa galam aizvestu skaidru.

Laulība radīta „ierindas kareivjiem“, nevis Kristus svītai. Barība nepieciešama ikkatram, bet bērnu radīšana ir vajadzīga dzimtas saglabāšanai kopumā. Tāpēc atsevišķi dzimtas locekli var iztikt bez pēcnācējiem, neradot nekādu ļaunumu citiem.

Gribēt bērnus?… Mēs aiz sevis atstāsim bērnus, daudz bērnu… un neizdzēšamu, spožu gaismu, ja upurēsim miesas egoismu.

Arī savtīgam cilvēkam, kam patīk ierauties savā kaktā, norobežoties no citiem savā „ziloņkaula torni“, nav grūti sasniegt laimi. Bet cik gan šī laime ir nenoturīga, turklāt apšaubāma un pat nožēlojama!

Vai tu vēlies Mūžīgo Dzīvi, kurai nebūs beigu, apmainīt pret kaislības svētlaimi, pret šo viltojumu?

Tu esi aprēķinātājs. Tikai neaizbildinies, sacīdams, ka esi jauns. Jaunība dāsni dāvā savas veltes un nesavtīgi upurē pati sevi.

Egoists. Tavas intereses vienmēr ir saistītas tikai ar tevi pašu. Tu neesi spējīgs just brālību Kristū. Citos tu neredzi brāļus, bet tikai muguras, uz kurām pakāpties.

Es paredzu, ka tu cietīsi neveiksmi pēc neveiksmes. Un, kad tu grimsi, tev gribēsies, lai citi tev parāda žēlsirdību, kādu tu pats diemžēl neesi parādījis nevienam.

Tu nebūsi vadonis, ja citos saskatīsi tikai līdzekli savas labklājības nodrošināšanai. Tu būsi vadonis, ja izvirzīsi sev mērķi izglābt visas dvēseles.

Tu nevari dzīvot, pagriezis visiem muguru. Tev jāalkst darīt visus laimīgus.

Tu nekad nevēlies izdibināt patiesību. Reizēm aiz pieklājības. Biežāk -lai izvairītos no nepatīkamiem pārdzīvojumiem, bet citreiz - lai pasargātu no tiem citus. Bet vienmēr - aiz bailēm!

Tāpēc ar šim bailēm no iedziļināšanās tu nekad nebūsi saprātīgs cilvēks.

Nebaidies no patiesības, pat ja tā tev var atnest nāvi.

Man nav pieņemama tava terminoloģija, ja gļēvulību tu dēvē par apdomību. Tava apdomība dod iespēju vienam otram tukšgalvim un bezdievim uzdoties par gudrinieku un ieņemt tādu posteni, kādu tas nedrīkstētu ieņemt.

Šai netiklībai tu vari darīt galu. Tev vienkārši nav mugurkaula, un tikai tādēļ tu pieļauj, ka viss iet savu ceļu.

Nevairies no pienākuma. Izpildi to tūdaļ, uz līdzenas vietas, pat ja citiem tas liekas neiespējami.

Tu proti skaisti runāt. Tu man sacīji: „Tā tas bija lemts… tāda bija Dieva griba…“ Taču ar skaistām frāzēm nevar attaisnot to, kam nav attaisnojuma.

Vai tad tiešām tā ir taisnība? Nē, nespēju noticēt, ka pasaulē vairāk nav cilvēku, bet palikuši tikai tie, kas rūpējas par savu vēderu.

„Lūdziet par to, lai es nekad neietu vieglāko ceļu.“ Es jau lūdzos par to. Tev tagad jāīsteno šis brīnišķīgais nodoms.

Ticība, prieks, optimisms. Taču nekādā gadījumā skatīšanās uz īstenību caur pirkstiem.

Kas par pārsteidzošu spēju: niekus gvelžot, pacelties arvien augstāk un augstāk, iekarot arvien jaunas un jaunas virsotnes! Šo spēju acīmredzot ir noteicis tavs vieglums, kura cēlonis ir tukša galva un tukša sirds.

No kurienes tāds nepastāvīgums? Kad tu beidzot orientēsi savu gribu uz kaut ko vienu? Atsakies no savas bezprātīgās tieksmes visam likt pamatus un beidzot kaut ko uzcel līdz galam.

Neesi tik ļoti jūtīgs! Katrs nieks tevi aizvaino. Sarunās ar tevi pat par visnenozīmīgākajām lietām nākas apsvērt katru vārdu.

Neapvainojies, ja tev pateikšu, ka tu esi…neizturams. Kamēr tu nemainīsies, no tevis būs maz jēgas.

Vienmēr sniedz laipnus paskaidrojumus, kā to prasa kristīgā mīlestība. Bet pēc tam - uz priekšu! Ar svētu uzdrīkstēšanos un nevilcinoties ne mirkli uzveic visus šķēršļus, līdz esi sasniedzis kalna virsotni - godam izpildījis savu pienākumu.

Daudzi tevi nepamatoti nosoda, bet vai ir vērts tik ļoti to pārdzīvot? Viss būtu nesalīdzināmi ļaunāk, ja no tevis novērstos Dievs.

Pildi savus kristieša pienākumus. Pārējais lai tevi nesatrauc.

Vai tev nešķiet, ka „vienlīdzība“, kā to vairums cilvēku izprot, ir „netaisnības“ sinonīms?

Uzpūtība tev nemaz nepiestāv. Turklāt tā balstās uz tukšām iedomām. Pacenties to atmest vismaz Dieva, sava garīgā tēva un brāļu priekšā, tad starp jums būs par vienu šķērsli mazāk.

Kas par slimīgu tieksmi visur iejaukties! Tu acīmredzot gribi būt sāls pie visiem ēdieniem. Nedusmojies, ja teikšu tev atklāti: tev nepiemīt sālij raksturīgās īpašības - tu neesi spējīgs izšķīst un palikt nepamanīts līdzīgi šai garšvielai.

Tevī nav uzupurēšanās gara, bet pārāk daudz ir ziņkāres un vēlmes izrādīties.

Klusē! Nekļūsti līdzīgs samaitātam bērnam, neesi tenku vācele, ķildnieks, sūdzībnieks. Ar savām tenkām un nosūdzēšanu tu esi atdzesējis mīlestības kvēli. Tu esi izdarījis sliktāko no darbiem. Un, ja tev ir jauna mēle, tad, iespējams, tu esi izļodzījis tavu līdzcilvēku celtās stingrās sienas. Tava neatlaidība pārstāj būt Dieva dāvana un kļūst par nodevīgu riku ienaidnieka rokās.

Tu esi ziņkārīgs. Tev patīk visus izprašņāt un visur ielūkoties. Vai tev nav kauna, pat ar visām tavām vājībām, būt tik nevīrišķīgam? Esi vīrietis un šo vēlēšanos visu zināt par citiem pārvērt tieksmē vairāk izzināt pašam sevi.

Tavs vīrišķīgais gars - tiešs un vienkāršs - ir nomākts, redzot sevi iejauktu sarežģījumos un ķildās, kuras viņš nespēj izskaidrot un kurās nekad nebūtu gribējis iejaukties. Pārciet pazemojumu būt par svešu tenku objektu un pacenties, lai tas tev turpmāk kalpotu par mācību būt piesardzīgākam.

Kāpēc, spriezdams par citiem, tu ieliec savā kritikā personīgo neveiksmju rūgtumu?

Tavai kritikai, kaut ari tā pretendē uz objektivitāti, nevajadzētu būt vērstai nedz pret savu apustulātu, nedz pret saviem brāļiem.

Šis kritiskais gars ir liels traucēklis, jo, apspriežot citu cilvēku darbu (tev vispār nekas nav jāapspriež), pat ar saviem vislabākajiem nodomiem tu neizdari nekā pozitīva un ar savu negatīvo piemēru satracini ari citus.

„Bet kā tad ar manu kritizētāja garu?“ tu norūpējies jautā. „Tā taču ir mana rakstura būtība…“

Klausies! Es tevi nomierināšu. Ņem pildspalvu un papīru. Vienkārši, īsos vārdos uzraksti par to, kas tev sagādā rūpes. Iedod šo zīmīti savam garīgajam tēvam un vairāk par to nedomā. Viņš vai nu izmantos to lietderīgi, vai ari iemetīs papīrgrozā.

Pielāgoties? Vārdi „vajag pielāgoties“ ir sastopami tikai to leksikā, kuriem nav vēlēšanās cīnīties, liekuļu un gļēvuļu leksikā, jo viņi jau iepriekš zina, ka tiks sakauti.

Mans draugs! Neesi tik vientiesīgs (kaut ari tu būtu bērns savā dvēselē un būtu tāds Dieva priekšā) un nenostādi savus brāļus smieklīgā stāvoklī svešu cilvēku priekšā.

Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Atsauces uz Svētajiem Rakstiem
Šī nodaļa citā valodā