Dieva klātbūtne

Bērni. Cik ļoti viņi nopūlas, lai savu vecāku klātbūtnē labi uzvestos. Bet karaļa bērni? vai tad viņi necenšas sava tēva priekšā būt priekšzīmīgi un izturēties ar karalisku pašcieņu?

Bet tu? Vai tad tu nezini, ka vienmēr atrodies varenā karaļa, tava Debesu leva klātbūtnē?

Nekad nepieņem nevienu lēmumu, pirms neesi lūdzis padomu Dievam.

Mums ir jāsaprot, ka Dievs ir vienmēr blakus. Taču mēs bieži vien dzīvojam tā, it kā Viņš būtu tur - zilajās tālēs, debesis, kaut kur ārpus mūsu ikdienas dzīves. Bet Viņš vienmēr ir blakus.

Pat māte nespēj mīlēt savu mazuli tā, kā Viņš mīl katru no mums. Viņš rūpējas par mums, palīdz, svētī… un piedod.

Cik bieži pēc izdarītā pārkāpuma mēs steidzamies sevi attaisnot un izlīdzināt krunkas mūsu vecāku pierēs, sacīdami: „Es vairs tā nedarīšu!“ Varbūt pēc stundas mēs jau atkal būsim pastrādājuši kādu nedarbu, un tēvs mūs baigā balsī norās… Bet viņa mīlošā sirds, redzot mūsu nepilnības, kūsās no cēlsirdības un maiguma. Un viņš nodomās: „Ak, mans nabaga bērns, ka viņam' jānopūlas, lai uzvestos, kā pienākas!“

Mums jābūt pilnībā pārliecinātiem, ka Tēvs mūs mīl, ka Viņš, mūsu patiesais Tēvs, ir debesis un mūsu vidū.

Iemācies pateikties Dievam ar visu savu sirdi, vienmēr un par visu. Par to, ko Viņš tev dāvā. Par to, ka tevi pazemoja. Par to, ka ciet trūkumu, vai par to, ka neciet trūkumu.

Par to, ka Viņš tev ir devis Māti, visbrīnišķīgāko no sievietēm. Par to, ka Viņš radīja saules gaismu un mēness spīdumu, un šo pūkaino kaķi, un šo papeli… Par to, ka vienu cilvēku Viņš radīja daiļrunīgu, bet tevi - mazrunīgu.

Pateicies Dievam par visu, jo viss ir labs.

Ikreiz, kad dodies garām dievnamam, domās steidzies pie Kunga. Neļauj ikdienas rūpēm ņemt virsroku, jo aiz šim sienām Viņš tevi gaida, apslēpts Svētajā Sakramentā.

Ikreiz, kad dodies garām kādai vietai, kur tiek zaimots Kristus, nepadodies vienaldzībai un dvēseles aklumam un vismaz domās piesauc Svēto Dievmāti.

Tu pastaigājies pa pilsētas ielām un pēkšņi ieraugi vēl vienu dievnamu, kur Kungs, apslēpts Svētajā Sakramentā, tevi gaida. Vai tevi tas neiepriecina?

Dieva bērna vēlēšanās ir, lai mūsu dzīves piepildījums ir Kristus: mūsu jūtās - mīlestība, sarunās - galvenais temats, darbībā - vienīgais paraugs.

Lai nezaudētu Dieva klātesamību, izmanto šādus svētos līdzekļus: Dieva piesaukšanu, mīlestības un gandarīšanas lūgšanas, garīgo Komūniju, vēršanos Debesu Valdnieces tēlā…

Vientuļš? Nē, tu neesi vientuļš. Kaut ari mūs šķir attālums, mēs visu laiku esam kopā ar tevi. Turklāt… tavā žēlastības stāvoklī esošajā dvēselē Svētais Gars piešķir pārdabisku raksturu visām tavām domām, vēlmēm un darbiem.

„Garīgais tēvs,“ reiz mani pēc grēksūdzes uzrunāja kāds mans students, ražena auguma puisis, „es domāju par to, ko jūs man tikāt teicis…, ka es esmu Dieva bērns! Un reiz uz ielas es sajutu, ka eju kā pāvs - krūtis izriezis, galvu atpakaļ atmetis un iekšēji lepns… Dieva bērns!“

Un es ar pavisam mierīgu sirdi devu viņam padomu - pēc iespējas biežāk uzmodināt sevi šo „lepnumu“.

Es neapšaubu tavus labos nodomus. Es zinu, ka savus darbus tu dari Dieva klāt- būtnē. Es vēlos tikai piebilst: neaizmirsti, ka cilvēki, kuri ir aculiecinieki taviem darbiem, tos vērtē pēc saviem, „cilvēciskiem“ kritērijiem.

Centies viņiem rādīt labu piemēru.

Ja tu izveidosi paradumu vismaz reizi nedēļā nonākt saskarē ar jaunavu Mariju, lai kopā ar viņu dotos pie Jēzus, tad daudz spēcīgāk sajutīsi Dieva klātbūtni savā dzīvē.

Tu man jautā: „Kam šis koka krusts?“ Atbildei es citēju rindas no kādas vēstules: „Kad paceļu acis no mikroskopa, mans skatiens sastopas ar krustu - melnu un tukšu. Šis krusts bez Krustā Sistā ir simbols, kura jēgu daudzi neizprot. Un es, nogurumā gatavs pārtraukt ikdienas darbu, tam pievēršos no jauna un turpinu strādāt, jo šis vientuļais krusts, liekas, aicina kādu, kas to nestu.“

Iemanto Dieva klātbūtni, un tu iemantosi pārdabisko dzīvi.