Tavs svētums

Svētuma līmeni, kādu no mums gaida Kungs, raksturo trīs iezīmes: svētā nepiekāpība, svētā piespiešana un svētā nekautrība.

Svētā nekautrība krasi atšķiras no laja uzdrīkstēšanās.

Svētā nekautrība atklājas jau agrā bērnībā. Bērnu nekas neuztrauc. Atšķirībā no pieaugušā viss viņam šķiet dabisks un nešķiet kaunēšanās vērts kaut ari uz viņu noraudzītos visa pasaule…

Šis nekautrīgums pārdabiskā nozīmē norāda uz šādiem pretstatiem: uzslava - nicinājums, apbrīna - apsmiekls, gods - negods, veselība slimība, bagātība - nabadzība, skaistums - neglītums…

Labi… nu un tad?

Uzsmaidi pazemojumam, ignorējot aizskarošos vārdus, nicīgo izturēšanos. Saskati un sajūti sevī un visā, kas tev apkārt, tikai Dievu.

Tādā veidā tev izdosies iemantot svēto nekautrību, kas tev ir vajadzīga, lai dzīvotu ar dižena kristieša smalkjūtību.

ja tev piemīt svētā nekautrība, tad kāda nozīme ir tam, ko teica vai ko teiks citi?

Pārliecini sevi par to, ka nav nekā smieklīga cilvēkā, kurš ir izvēlējies darīt to, kas labāks.

Tas, kurš ir pārāk piekāpīgs, agri vai vēlu notiesās Jēzu uz nāvi.

Kompromiss - droša zīme, ka tev nav bijusi taisnība. Cilvēks, kurš piejauj kompromisu ticības, goda un ideālu jautājumos, ir cilvēks bez ticības, bez goda un bez ideāliem.

Kāds Dieva cilvēks, kurš jau bija norūdīts garīgās cīnās, sprieda tā: „Kāpēc es nepiekāpjos? Skaidrs, ka tāpēc, ka esmu pārliecināts par savu spriedumu patiesumu.“ Turpretim tu ielaidies kompromisos. Vai tu piekāptos, ja kāds sacītu, ka divi reiz divi ir trīsarpus? Nē? Tik mazsvarīgā lietā pat draudzības dēļ ne?

Redzi? Tu kļuvi nepiekāpīgs. Tas tāpēc, ka pirmo reizi mūžā tu esi pārliecināts par savu taisnību.

Svētā nepiekāpība nav tas pats, kas neiecietība.

Savos uzskatos vienmēr esi stingrs un nelokāms, savukārt sadzīvē - maigs un piekāpīgs. Kā vatētā segā ietīts kalēja veseris.

Nepiekāpība - tā nav vienkārši nepiekāpšanās. Tā ir „svētā nepiekāpšanās“. Neaizmirsīsim, ka ir ari „svētā piespiešanās“.

ja, cenšoties izglābt cilvēka fizisko dzīvību, uzslavas cienīgi ir lietot dažādas piespiešanas metodes, lai cilvēks neizdarītu pašnāvību…, tad kāpēc mums nav ļauts lietot līdzīgas metodes, lai izglābtu to daudzo cilvēku dzīvības, kuri tiecas izdarīt dvēseles pašnāvību?

Cik noziegumu tiek izdarīts taisnīguma vārdā! ja tu tirgotos ar šaujamieročiem un ja kāds tev piedāvātu samaksāt par ieroci, lai ar to nogalinātu tavu māti, vai tu pārdotu viņam šo ieroci? Bet vai tad viņš nebija gatavs samaksāt noteikto summu? Profesor, žurnālist, politiķi, diplomāt, padomājiet!

Dievs un drosme. Drosme nav neapdomība. Drosme nav pārdrošība.

Lūdz piedošanu ne tikai par saviem grēkiem. Mīli Viņu ne tikai ar savu sirdi…

Atlīdzini Viņam visus apvainojumus, kas tika izdarīti un vēl tiks izdarīti… Iemīli Viņu ar visu to cilvēku siržu spēku, kuri Viņu tika visvairāk mīlējuši.

Esi drosmīgs! Pasaki Viņam, ka mīli Viņu vēl kvēlāk nekā Svētā Marija Magdalēna, vēl pašaizliedzīgāk nekā Svētā Avilas Terēze un mazā Svētā Terēze… Pasaki, ka esi Viņam pieķēries vēl vairāk nekā Svētie Augustīns, Dominiks un Francisks, vairāk nekā Ignācijs un Ksavjers.

Esi drosmīgāks! Un, ja tev ko vajag, tad, balstoties uz „Fiat!“ - „Lai notiek!“, nelūdz, bet saki: „Kungs Jēzu!“ Es gribu to un to jo tā lūdzas bērni.

Tu apgalvo, ka esi cietis neveiksmi. Tas nav tiesa. Es zinu, ka tu sava mērķa sasniegšanā pilnībā paļāvies uz Dievu, bet pēc tam nevairījies no pasaulīgiem līdzekļiem.

Tu necieti neveiksmi. Šoreiz tikai izpalika panākumi. Pateicies Dievam un sāc visu no sākuma.

Tu cieti neveiksmi? Tu vari būt pilnīgi drošs, ka tas tā nav. Tu neesi cietis neveiksmi, bet gan guvis pieredzi. Uz priekšu!

Tā bija neveiksme, katastrofa tāpēc, ka tu biji zaudējis mūsu garu. Tu jau zini, ka pārdabiskajā sfērā jebkurš rezultāts (uzvara? sakāve?) vienmēr saucas vienādi - veiksme.

Nejauksim tās tiesības, kas tev pie-šķirtas tavā kalpošanā, ar tām, kas ir personīgās. No pirmajām nekad nedrīkst atteikties.

Svētulīgais attiecībā pret svēto ir tas pats, kas liekulis attiecībā pret dievbijīgo, - tā karikatūra.

Nevajag domāt, ka ir kaut kā vērts mūsu šķietamais svētuma tikums, ja to nepavada parastie kristieša tikumi. - Tas būtu tas pats, ja izgreznotu sevi ar dārglietām, būdams ģērbies tikai veļā.

Lai tavs tikums nav skaļš!

Ne mazums viltus apustuļu pret savu gribu izdara daudz laba tautas masām, sludinādami Kristus mācību, kurai gan paši neseko.

Taču šis labais nekompensē to milzīgo ļaunumu, ko viņi nodara, nogalinot vadoņu, apustuļu dvēseles, kuri ar riebumu novēršas no tiem, kas paši nepilda to, ko māca citiem.

Tāpēc tie, kas nevēlas dzīvot taisnu dzīvi, nedrīkst stāties pirmajās rindās.

Lai tavas Mīlestības uguns nav kā malduguns, kas nespēj nedz aizdegt to, kam pieskaras, nedz siltumu dot.

Sātaniskais „non serviam“ - „es nekalpošu“ ir izrādījies ļoti auglīgs. Bet vai ikdienā tu nejūti spēcīgu impulsu lūgt un darboties, iesaucoties: „Serviam!“ - „Kalpošu! Es kalpošu Tev, būšu Tev uzticīgs!“, kas auglībā ievērojami pārspētu sātanisko saucienu?

Cik skumji ir redzēt kroplu „Dieva cilvēku“! Bet vēl skumjāk ir raudzīties uz kūtrumā un vienaldzībā ieslīgušu „Dieva cilvēku“.

Nepiešķir lielu nozīmi tam, ko cilvēki uzskata par uzvaru vai sakāvi. Cik gan bieži uzvarētājs beigās izrādās zaudētājs!

„Sine me nihil potestis facere!“ - „Bez manis jūs neko nespējat darīt!“ Lūk, jauna gaisma manām acīm - svētā Evaņģēlija mūžīgā gaisma.

Es nereti daru muļķības? Nav brīnums.

Vislabāk jebkuru savu darāmo ir ielikt Kristus rokās. Tad manos darbos vairs nebūs kļūmju, jo tie būs „mūsu darbi“. „mani un Jēzus“.